Daugavpils cietokšņa vēsture 1920.–1940. gadā ir cieši saistīta ar Zemgales divīziju, kuras daļas bija dislocētas mūsu pilsētā.
Zemgales divīzija tika izveidota 1919. gada novembrī un piedalījās atbrīvošanās cīņās Kurzemē. 1920. gada 25. aprīlī divīziju pārdislocēja uz austrumu fronti un tā ieņēma aizsardzības līniju pret boļševikiem no Osvejas ezera līdz Daugavas upei. Tās piedalīšanās karadarbībā aprobežojās ar pastiprinātu patrulēšanu un izlūkošanu. Pozīcijas, kuras ieņēma Zemgales divīzija, pamazām paplašinājās līdz Daugavpilij.
Pēc miera līguma noslēgšanas starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā Zemgales divīziju pārdislocēja uz valsts dienvidu robežu sargāšanu. 1921. gada aprīlī divīzija atgriezās Daugavpilī uz savu pastāvīgo dislokācijas vietu. Kopš šī laika Latvijas armija pārgāja uz miera laika stāvokli un sāka pildīt funkcijas, kas atbilda miera laika apstākļiem.
Zemgales divīzijas sastāvā ietilpa 3 kājnieku pulki: 10.Aizputes, 11.Dobeles, 12.Bauskas un viens vieglās artilērijas pulks. Divīziju izvietoja Daugavpils cietoksnī. Vienīgais Latvijas armijas Jātnieku pulks atradās bijušajās krievu armijas intendantūras noliktavu teritorijā (Andreja Pumpura iela).

Zemgales divīzijas komandieri:
1919. – 1932. gads – ģenerālis Oskars Dankers
1932. – 1933. gads – ģenerālis Mārtiņš Hartmanis
1933. – 1936. gads – ģenerālis Rūdolfs Bangerskis
1936. – 1940. gads – ģenerālis Žanis Bahs

1.rinda (no kreisās uz labo):
1) pulkvedis P.Vaivars, 10.Aizputes kājnieku pulka komandieris;
7) ģenerālis N.Dūze, Zemgales divīzijas komandiera palīgs;
8) ģenerālis P.Bangerskis, bijušais Zemgales divīzijas komandieris;
9) ģenerālis Ž.Bahs, Zemgales divīzijas komandieris;
11) pulkvedis J.Lavenieks, bruņuvilciena pulka komandieris;
14) pulkvedis H.Buks, 1.kavalērijas pulka komandieris.

2.rinda (no labās uz kreiso):
5) kapteinis Rožinskis, ārsts;
6) pulkvedis A.Bubinduss, Zemgales divīzijas štāba priekšnieks;
7) pulkvedis T.Andersons, Zemgales divīzijas artilērijas pulka komandieris;

3.rinda
aiz 1.rindā sēdošā ģenerāļa N.Dūzes – pulkvedis K.Bojārs - 11.Dobeles kājnieku pulka komandieris.

Sēž (no kreisās uz labo):
1) pulkvedis A.Bubinduss, Zemgales divīzijas štāba priekšnieks;
2) ģenerālis Ž.Bahs, Zemgales divīzijas komandieris;
3) ģenerālis N.Dūze, Zemgales divīzijas komandiera palīgs;
4) pulkvežleitnants Miķelsons, Zemgales divīzijas intendants.

Zemgales divīzijas štābs atradās ēkā Rīgas ielā (tagad Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs). Tas tika izveidots 1919. gada 1. jūlijā, lai apvienotu Liepājas apkārtnē izvietotās karaspēka daļas. Par štāba priekšnieku tika norīkots pulkvedis (1935. gadā – ģenerālis) Kazimirs Olekšs. Šajā periodā štābam vajadzēja risināt līdzekļu un bruņojuma trūkuma, kā arī personālā sastāva apmācības problēmas.

Pēc Zemgales divīzijas pārvietošanas uz Daugavpili 10 gadus (1921 - 1931) štābu vadīja pulkvedis Pēteris Daukšs. No 1931. līdz 1934. gadam Zemgales divīzijas priekšnieks bija pulkvedis Gustavs Jēkabs Grīnbergs, no 1934. līdz 1935. gadam – pulkvedis Jānis Kleperis, no 1935. līdz 1939. gadam – pulkvedis (1940. gadā – ģenerālis) Andrejs Bubinduss.

10. Aizputes kājnieku pulks

10.Aizputes kājnieku pulka vēsture sākās ar Latvijas armijas galvenā instruktora angļu pulkveža Groves pavēli 1919. gada 5. augustā par 1. Liepājas papildbataljona izveidošanu, kura sastāvā ietilpa tikai divas rotas. 1919. gada 11. septembrī pēc virspavēlnieka pavēles bataljonu pārdēvēja par Latgales papildbataljonu. 1919. gada oktobrī pēc mobilizācijas bataljonā jau bija 10 rotas, un novembrī tas cīnījās pret Bermonta karaspēku Liepājas rajonā. Cīņās par Latvijas Republikas neatkarību dzīvību zaudēja Latgales papildbataljona 35 kareivji un 3 virsnieki. Par varonību kaujās 19 tā kareivjus apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni.
1919. gada. 16. novembrī bataljonu pārveidoja par Aizputes kājnieku pulku, kurš no 1920. gada februāra līdz jūlijam apsargāja Latvijas valsts robežu Palangas rajonā, bet pēc tam tika pārdislocēts uz Latgales fronti. 1921. gadā pulks ieradās savā pastāvīgajā dislokācijas vietā – Daugavpils cietoksnī. 1922. gadā pulka sastāvā iekļāva 3. bataljonu, kuru izveidoja no Troickas latviešu strēlnieku pulka.

1922. gadā. Aizputes pilsētas sabiedriskās organizācijas pulkam uzdāvināja karogu ar devīzi: “Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu”, otrajā pusē burti: “S. K. G.” – Sirds Kurzemnieka gods, bet 1935. gada 15. maijā Aizputes iedzīvotāji pulkam uzdāvināja sudraba fanfaras ar karodziņiem, kurus izgatavoja 6. Aizputes aizsargu pulka sieviešu kluba dalībnieces.

Katru gadu 5. augustā Aizputes kājnieku pulks svinīgi atzīmēja savu dzimšanas dienu.

10.Aizputes kājnieku pulka komandieri:
1919. gada augusts – oktobris – kapteinis (1927. gads – pulkvedis) Andrejs Mucenieks
1919. gada novembris - 1932. gada jūlijs – pulkvedis Teodors Kalniņš
1932. – 1933. gads – pulkvedis Krišjānis Ļuļaks
1933. gada novembris – 1939. gada septembris – pulkvedis Pēteris Vaivads
1939. gada septembris – 1940. gada februāris – pulkvedis (1940. gads. – ģenerālis Arnolds Kurše
no 1940. gada februāra – pulkvežleitnants Nikolajs Rusmanis

Līdz mūsdienām cietoksnī ir saglabājies pieminekļa postaments 10.Aizputes kājnieku pulka un 1. Latvijas strēlnieku bataljona (bijušā Troickas pulka, kuru pēc tam iekļāva 10.Aizputes kājnieku pulkā) kritušajiem kareivjiem.

Pamatakmens likšana notika 1924. gada 29. oktobrī. Turklāt pieminekļa pamatā iemūrēja vēsturiskos dokumentus un iekala 48 kritušo kareivju vārdus. Par monumenta veidošanu iztērēja 1600 latu.
Pieminekli, kuru izveidoja pēc inženiera V.Riemera projekta, atklāja 1924. gada 14. novembrī svinīgā atmosfērā. Pie tā piestiprināja piemiņas plāksni ar 10.Aizputes kājnieku pulka devīzi. Svētkos piedalījās kara ministra biedrs ģenerālis Ezeriņš, kurš sveica cietokšņa garnizona kareivjus un nolika ziedus pie pieminekļa. Tāpat ziedus nolika arī Dankers un 11.Dobeles, 12.Bauskas, 1.kavalērijas un Zemgales artilērijas pulka komandieri, kuri dislocējās Daugavpils cietoksnī. Pieminekļa atklāšanas laikā tika dots artilērijas salūts, bet pēc ceremonijas notika karaspēka parāde.

Pēc 2.pasaules kara pieminekli izmantoja kā postamentu Staļina krūšutēlam.

11. Dobeles kājnieku pulks

11. Dobeles kājnieku pulka vēsture sākās ar Liepājas zemessardzes organizācijas izveidošanu 1919. gada februārī, lai sniegtu palīdzību Latvijas Pagaidu valdībai cīņā pret boļševikiem. Sākumā izveidoja tikai 2 rotas kārtības uzturēšanai Liepājā un dežūrēšanai ostā. 1919. gada 1. jūlijā zemessardzes organizācija nonāca Kara ministrijas pārziņā. Ap 500 zemessargu tika apvienoti ar 1. Liepājas zemessardzes bataljonu, kurš ietilpa Latvijas armijas sastāvā.

1919. gada 31. jūlijā Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Mārtiņš Peniķis apstiprināja bataljona štatu. Vēlāk par godu šim notikumam katru gadu 31. jūlijā atzīmēja pulka dibināšanas dienu.

1919. gada rudenī bataljons piedalījās cīņās pret Bermonta karaspēku. 1919. gada 24. oktobrī 1.Liepājas zemessardzes bataljonu pārdēvēja par Grobiņas bataljonu, kuru 15. novembrī reorganizēja par pulku. Par varonību kaujās par Latvijas brīvību 11 tā kareivji tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni.
1920. gada 15. februārī pēc armijas virspavēlnieka pavēles Grobiņas pulku pārdēvēja par 11. Dobeles kājnieku pulku un iekļāva Zemgales divīzijas sastāvā.
Pēc Kurzemes atbrīvošanas 1920. gada 27. aprīlī pulku pārveda uz Latgales fronti. 1920. gada 17. novembrī pulks ieradās savā pastāvīgajā dislokācijas vietā – Daugavpils cietoksnī.

1922. gada 9. jūlijā Dobeles iedzīvotāji uzdāvināja pulkam karogu ar devīzi:
“Es karai aiziedams
Sirdi slēdzu akmenī.
Aust gaismiņa, lec saulīte,
Plīst akmenis skanēdams”.

11. Dobeles kājnieku pulka komandieri:
1919. gada decembris – 1936. gada oktobris – pulkvedis (1936. gads. – ģenerālis) Nikolajs Dūze
1936. gada oktobris – 1938. gada augusts – pulkvedis Kārlis Bojārs
1938. gada augusts – 1938. gada oktobris – pulkvedis Arnolds Kurše
1938. gada oktobris – 1939. gada oktobris – pulkvedis Teodors Jānis Brige
1939. gada oktobris – 1940. gada jūnijs – pulkvedis Nikolajs Ābeltiņš

12. Bauskas kājnieku pulks

1919. gada rudenī uz Liepājas zemessardzes bataljona bāzes tika izveidots Latgales divīzijas papildbataljons. 1919. gada 24. novembrī Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Oskars Dankers izdeva pavēli par pastāvīgas kara vienības statusa piešķiršanu bataljonam. 1920. gada 9. maijā pulku pārveda uz Latgales fronti. Par piemiņu šim notikumam katru gadu 9. maijā tika atzīmēta pulka dibināšanas diena. 1921. gada februārī pulks ieradās savā pastāvīgajā dislokācijas vietā – Daugavpils cietoksnī.

1922. gada 5. novembrī Bauskas iedzīvotāji uzdāvināja pulkam karogu ar devīzi: “Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi”.

12. Bauskas kājnieku pulka komandieri:
1919. gada novembris – decembris - pulkvedis Kārlis Dzenīts-Zeniņš
1919. gada decembris – 1920. gada septembris – pulkvedis Krišs Kūķis
1920. gada oktobris – 1930. gada februāris – pulkvedis (1936. gadā - ģenerālis) Jānis Ezeriņš
1930. gada februāris – 1931. gada jūnijs – pulkvedis Pauls Roberts Hasmanis
1931. gada jūnijs – 1934. gada februāris – pulkvedis Pēteris Daukšs
1934. gada marts – 1935. gada septembris – pulkvedis (1940) ģenerālis Andrejs Bubinduss
1935. gada septembris – 1940. gada jūnijs - pulkvedis Kārlis Dzenītis-Zeniņš

Zemgales artilērijas pulks

Zemgales artilērijas pulks tika izveidots pēc Latvijas atbrīvošanas kaujās ar Bermontu. Pulka dibinātājs bija kapteinis Voldemārs Johans Šēnfelds, kurš 1920. gada 12. janvārī parakstīja pirmo pulka pavēli. Zemgales artilērijas pulks tika izveidots pēc Francijas artilērijas pulku parauga.
1920. gada maijā Zemgales artilērijas pulks tika pilnībā izveidots un pārvests uz austrumu fronti, kur atradās līdz 1921. gada pavasarim, pēc tam ieradās savā pastāvīgajā dislokācijas vietā – Daugavpils cietoksnī.

1924. gada 18. oktobrī Zemgales pilsētu un apriņķu pašvaldības pulkam uzdāvināja sudraba fanfaras. Pulka dienu atzīmēja katru gadu 12. janvārī.

Zemgales artilērijas pulka komandieri:
1920. gada janvāris – 1921. gada janvāris – pulkvedis Ādolfs Heinrihs Zemgalnieks
1921. gada janvāris – 1925. gads – pulkvedis Reinis Gundars
1925. gads – 1926. gada oktobris - pulkvedis Pēteris Kire
1926. – 1929. gads; 1930. – 1932. gads – pulkvedis Edgars Teofils Jākobsons
1929. – 1930. gads – pulkvedis Visvaldis Dūms
1932. – 1936. gada decembris – pulkvedis Teodors Ērihs Nikolajs Andersons
1937. gada janvāris – 1939. gads – pulkvedis Arveds Augusts Vilhelms Kalniņš
1939.gada oktobris – 1940. gada septembris – pulkvedis Aleksandrs Jūlijs Kasparsons

1. Jātnieku pulks

Daugavpilī bija dislocēts vienīgais Latvija armijas 1. Jātnieku pulks.

Laika posmā no 1919. gada līdz 1920. gadam cīņā par Latvijas brīvību tika izveidoti 6 kavalērijas eskadroni: Kurzemes – atradās Liepājā, Vidzemes – Malnavā, Latgales – Maltā, Zemgales – Daugavpilī, Latgales partizānu pulks – Jaunlatgalē, 13. Tukuma pulka eskadrons – Ludzā.
1921. gada 5. martā pieņēma lēmumu par kavalērijas eskadronu apvienošanu vienā pulkā, kurš izvietojās Daugavpilī Andreja Pumpura ielā (bijušo krievu armijas intendantu noliktavu teritorijā). 1. Jātnieku pulks sastāvēja no 5 eskadroniem (Latgales partizānu un 13. Tukuma pulks tika apvienoti vienā eskadronā).

1922. gada 9. jūlijā Latvijas Tirgotāju apvienība pulkam uzdāvināja karogu, uz kura dzelteni zilā fona bija izšūta devīze: “Dievs, Tēvija, Pulks”.

1923. gada jūlijā Andreja Pumpura ielas skvērā tika atklāts piemineklis kavalēristiem, kuri krita kaujās par Latvijas brīvību. Marmora plāksnē bija iekalti 18 kritušo karavīru uzvārdi, kā arī vārdi: “Viņu varoņu gars mūžam dzīvos starp mums”. 50 kavalēristu bija apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni.

Pulka dienu atzīmēja katru gadu 6. jūlijā. 1919. gadā šajā dienā Ziemeļlatvijas brigāde, kuras sastāvā atradās 1. Ziemeļlatvijas atsevišķais kavalērijas eskadrons, iegāja atbrīvotajā Rīgā.

1.Jātnieku pulka komandieri:
1921. gada marts – 1921. gada jūlijs – pulkvedis Jānis Skujiņš
1921. gada jūlijs – 1923. gads – pulkvedis Vilhelms Jūliuss Kārkliņš
1923. gads – 1931. gads – pulkvedis Jānis Augusts Alfrēds Ceplītis
1931. gada septembris - 1939. gads – pulkvedis (1939. gadā – ģenerālis) Hermanis Georgs Rūdolfs Buks
1939. gada jūnijs – 1940. gada oktobris – pulkvedis Alberts Fricis Liepiņš

1936. gada 29. oktobrī cietoksnī pie ģenerāļa J.Baloža ielas mājas Nr.2 notika memoriālās bronzas plāksnes atklāšana ar reljefu Baloža portretu un uzrakstu: “Šajā mājā no 1902. gada līdz 1904. gadam dzīvoja Latvijas armijas virspavēlnieks atbrīvošanas cīņu ģenerālis Jānis Balodis”. Tajā laikā viņš bija 100. Ostrovas pulka virsnieks. No cietokšņa viņš devās krievu – japāņu karā.
Svinīgajā pasākumā piedalījās pilsētas galva J.Volonts, Daugavpils garnizona priekšnieks ģenerālis R.Bangerskis, kājnieku, artilērijas, kavalērijas pulki, aizsargu rota, kā arī garnizona virsnieki un viņu ģimeņu locekļi.
Savā runā P.Bangerskis uzsvēra, ka Daugavpils cietoksnis var lepoties ar to, ka ēkā, kura izrotāta ar karogiem un vītnēm, kādreiz savu militāro karjeru ir sācis ģenerālis J.Balodis, kuram ir vislielākie nopelni Latgales atbrīvošanā, tai skaitā Daugavpils. Šī plāksne visiem atgādinās par mīlestību pret tēvzemi, kura mita virspavēlnieka dvēselē, Nākamās paaudzes smelsies tajā spēku, lai pildītu pienākumu pret dzimteni.
Piemiņas plāksni iesvētīja garnizona mācītājs A.Rumpēters.
Pilsētas galva J.Volonts savā apsveikuma runā atzīmēja, ka šādas piemiņas zīmes ceļ pilsētas slavu, ar ko var lepoties.
1940. gadā līdz ar padomju okupācijas sākumu Daugavpils cietoksnī izvietojās Sarkanās Armijas daļas. Iepriekšējais garnizons tika izformēts, Latvijas armijas pulki atstāja cietoksni. Daudzi nacionālo bruņoto spēku karavīri 1941. gada 14. jūnija represiju un deportācijas rezultātā gāja bojā, beidzot savu dzīves ceļu GULAGa nometnēs.

Avots: Vārpa, Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga : no pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai / Igors Vārpa ; red. Aivars Kļaviņš ; māksl. Rihards Delvers. - Rīga : Nordik, 2008. – 687 lpp.