GUSTAVS JĒKABS GRĪNBERGS

(1884-1981), pulkvedis

Dzimis 1884. gada 7. decembrī Tukumā kokapstrādes uzņēmuma īpašnieka, namīpašnieka ģimenē. Beidzis Tukuma pilsētas skolu un 1904. gadā kā brīvprātīgais iestājās armijā, 171. kājnieku pulkā, 1905. gadā - Viļņas junkurskolā (beidzis 1908. gadā; podporučiks) 170. kājnieku pulkā. Poručiks (1911), štābkapteinis (1916. gada februāris), kapteinis (1917. gada septembris). 1913. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, bet 1914. gadā, sākoties l. pasaules karam, atkomandēts uz savu pulku. Kaujās Austrumprūsijā kā "parlamentārietis" ievainots; ārstējies vācu kara hospitāļos, 1914. gada septembrī atgriezies Krievijā. Virsnieku 1. armijas štābā, vēlāk – 2. Kaukāza korpusa štābā, 16. grenadieru pulkā. 1916. gada jūlijā iecelts par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona rotas komandieri, augustā - par bataljona komandiera palīga v.i. No 1916. gada oktobra l. latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieka v.i. 1917. gada janvārī-jūnijā mācījies Ģenerālštāba akadēmijā Petrogradā (beidzis divus kursus). Vēlāk virsnieku 4. Donas kazaku divīzijā, 12. armijas štābā, Kara ministrijas kancelejā. 1918. gada augustā atgriezies Rīgā, strādājis Latvijas Pagaidu nacionālās padomes Kara lietu sekcijā.
No 1918. gada 18. novembra Latvijas Pagaidu valdības apsardzības ministra palīgs (kapteinis). 1919. gada 10. janvārī ar Latvijas Pagaidu valdības piekrišanu devies uz Vāciju, no turienes - uz Jekaterinodaru, kur 1919. gada 20. martā iestājās Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijā. Virsnieks Terekas-Dagestānas kara apgabalā, Astrahaņas korpusa štābā, 1. Kaukāza korpusa štābā. No 1920. gada februāra Kaukāza kavalērijas divīzijas štāba priekšnieks. Apakšpulkvedis (1920. gada jūlijs). 1920. gada novembrī kopā ar karaspēku evakuējies no Krimas uz Turciju un 1921. gada jūnijā atgriezies Latvijā. No 1922. gada decembra lektors Kara skolā (kapteinis). No 1924. gada kara aģents Polijā. Pulkvežleitnants (1924), pulkvedis (1931). 1925. gadā beidzis Polijas Augstākās karaskolas papildkursus. No 1927. gada Kara skolas lektors, no 1928. gada bataljona komandieris 4. Valmieras kājnieku pulkā, vēlāk Virsnieku kursu grupas vadītājs. No 1930. gada Kara ministrijas Padomes sekretārs, 1931.-1934. gadā Zemgales divīzijas štāba priekšnieks, no 1934. gada atkal Virsnieku kursu grupas vadītājs. 1935. gada jūnijā atvaļināts sakarā ar štatu samazināšanu. 1936. gadā beidzis LU Tiesību zinātņu nodaļu. Strādājis zinātnisku darbu Krimināltiesību katedrā.
No 1940. gada augusta zvērināts advokāta palīgs Tukumā, vēlāk - Jelgavā, no 1943. gada - Tukumā. Vācu okupācijas laikā 1941. — 1944. gadā laikraksta "Zemgale" izdevējs Jelgavā. No 1944. gada bēgļu gaitās Vācijā, kur 1947. gadā ieguvis tiesību zinātņu doktora grādu Ukraiņu universitātē Minhenē. No 1951. gada trimdā ASV. Miris 1981. gada 20. oktobrī Ketskilā, Ņujorkas pavalstī.
Apbalvojumi: a) Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis IV šķiras, Polijas Polonia Restituta ordenis IV šķiras, Rumānijas Kroņa ordenis IV šķiras; b) Krievijas Svētā Jura zobens, Krievijas Svētā Vladimira ordenis IV šķiras, Svētā Staņislava ordenis II un III šķiras, Svētās Annas ordenis II un III šķiras.
Precējies pēc 1943. gada ar Dagmāru Talci, dz. Niedri (1892).

Avots: Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940: biogrāfiska vārdnīca/ sast. Ē.Jēkabsons, V.Ščerbinskis; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. – Rīga. – 1998.–184. lpp.