NIKOLAJS DŪZE

(1891-1951), ģenerālis

Dzimis 1891. gada 1. augustā Rīgā amatnieka ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. 1911. -1912. gadā dienējis 27. artilērijas brigādē Viļņā. 1913. gadā nokārtojis rezerves praporšcika pārbaudījumu. 1914. gadā mobilizēts armijā; virsnieks 259. kājnieku pulkā. Kaujās Galīcijā un Karpatos divas reizes ievainots. Rotas komandieris, bataljona komandieris, pulka komandiera palīgs, pulka komandiera v.i. Podporučiks (1914. gada decembris). Uzdienējis līdz kapteiņa dienesta pakāpei. (1917. gada oktobrī izdota pavēle par paaugstināšanu apakšpulkveža pakāpē, taču lielinieku apvērsuma dēļ nav paaugstināts). 1918. gada februārī Ukrainā atvaļināts, martā iestājās Ukrainas hetmaņa armijas Kijevas virsnieku instruktoru skolā. (apmācības kursu nav beidzis, jo iecelts skolā par rotas komandieri). Vēlāk atgriezies Latvijā.
No 1919. gada 12. jūnija Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis); dienējis Rīgas Jaunformējamajos spēkos, no jūlija Liepājas karaskolā (no 13. jūlija karaskolas priekšnieks). 1919. gada oktobrī iecelts par Instruktoru bataljona komandieri Rīgā, novembrī vadījis pret laupītāju bandām operējošās rotas Ventspils apriņķī. 1919. gada decembrī iecelts par Grobiņas kājnieku pulka (no 1920. gada nosaukums 11. Dobeles kājnieku pulks) komandieri. Pulkvežleitnants (1920. gada marts; apstiprināts), pulkvedis (1925), ģenerālis (1936). 1924. gadā beidzis vecāko virsnieku kursus, 1929. gadā - Kara akadēmisko kursu 8 mēnešu kursus. 1936. gadā iecelts par Zemgales divīzijas komandiera palīgu, 1939. gada beigās - par Kurzemes divīzijas komandiera palīgu.
1940. gada oktobrī atvaļināts. Vācu okupācijas laikā Latvijas invalīdu kooperācijas savienības priekšnieks. 2. pasaules kara beigās izbraucis uz Čehoslovakiju; 1945. gada vasarā atgriezies Latvijā. 1946. gada janvārī apcietināts, ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā. Kara tribunāls piespriedis Dūzem 6 gadus ieslodzījuma, taču 1946. gada 30. decembrī pēc sprieduma pārsūdzēšanas Maskavā attaisnots. Bijis grāmatvedis Rīgā. Miris 1951. gada 14. decembrī. Apbedīts Rīgā, II Meža kapos.
Apbalvojumi: a) Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis II, III un IV šķiras, Aizsargu Nopelnu krusts, skautu pateicības zīme “Svastika”, Igaunijas Ērgļa ordenis III šķiras.; b) Krievijas Svētā Jura zobens, Svētā Jura ordenis IV šķiras, Svētā Staņislava ordenis II un III šķiras., Svētās Annas ordenis II (š), III un IV šķiras.
Precējies ar Mariju Lasko (1891-1982), bērni Lilija Felicita (1922), Nikolajs Laimonis (1930-1975), Vija Māra (1936).

Avots: Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940: biogrāfiska vārdnīca/ sast. Ē.Jēkabsons, V.Ščerbinskis; Latvijas Valsts vēstures arhīvs. – Rīga. – 1998.–154.-155. lpp.

Vairāk >>