Vācu okupācijas laikā Latvijā tika noslepkavoti apmēram 85 000 ebreju, 35 000 no tiem – Daugavpilī. 1941. gada 26. jūnijā ieņēmuši Daugavpili, fašisti uzsāka ebreju iedzīvotāju iznīcināšanu. Ebrejus sadzina Plāna sinagogā, pēc tam nosūtīja uz cietumu, no turienes viņi vairs neatgriezās. Ebrejiem tika liegtas visas pilsoņu tiesības: viņiem tika aizliegts braukt sabiedriskajā transportā, izmantot sabiedriskās pirtis, staigāt pa ielām, pastaigāties parkos, nodarboties ar medicīnu utt.
1941. gada 15. jūlijā okupācijas vara izdeva rīkojumu visiem vietējiem Daugavpils un Grīvas ebrejiem pārcelties uz dzīvi cietokšņa priekštilta nocietinājumā, kur tika izveidots Ebreju geto. Drīz vien geto tika sadzīti tūkstošiem ebreju no Krāslavas, Višķiem, Dagdas un citām Latgales apdzīvotajām vietām, kā arī ebreju bēgļi, kuri ieradās Daugavpilī kara pirmajās dienās no Lietuvas.
Geto tika rūpīgi apsargāts, teritorijas iekšpusē izvietota policistu vienība, biezās akmens sienas izslēdza bēgšanas iespēju.

Izdzīvojušais geto gūsteknis Semjons Špungins atceras, ka geto telpās bija ļoti tumšs, netīrs un auksts: ēka bija celta no akmens, logos nebija stiklu. Vācieši izsniedza gūstekņiem dienā 125 gramus maizes un ūdeņainu kāpostu zupu. Gandrīz katru dienu notika “šķirošana”: gūstekņus dalīja divās grupās - vienus nosūtīja darbā, otrus – nošāva. Masveida nošaušanas tika rīkotas Poguļankas mežā. Saskaņā ar slepeno atskaiti “Operatīvās grupas Nr. 3 kopsavilkums par laika posmā līdz 1941. gada 1. decembrim veiktajām eksekūcijām”, kuru parakstījis štandartenfīrers Jegers, no 1941. gada 13. jūlija līdz 21. augustam Daugavpilī iznīcināti 9012 ebreji.
Viena no daudzskaitlīgākajām un asiņainākajām “akcijām” notika 1941. gada 9. novembrī. It kā, lai pārvietotu uz citu nometni, cilvēkus nostādīja garās kolonnās, aizveda uz mežu un nošāva. Šīs operācijas rezultātā tik likvidēti 11 034 cilvēki. Pēc šīs asiņainās izrēķināšanās geto palika 962 iemītnieki, kuri, spriežot pēc “Drošības policijas operatīvās “A” grupas un SD atskaites” “esot labi speciālisti un pašlaik vēl nepieciešami saimniecības uzturēšanai”.
Tikai vienas dienas laikā (1942. gada 1. maijā) aizgāja bojā 500 cilvēku, tai skaitā 200 bērnu. Pēc geto likvidēšanas atlikušos gūstekņus pārcēla uz dzīvi viņu darba vietās, galvenokārt cietokšņa teritorijā.
1944. gada 27. jūlijā 2. Baltijas frontes karaspēks atbrīvoja Daugavpili no fašistiem.
Laikā no 1944. gada 26. novembra līdz 1. decembrim pilsētā darbojās “Speciāla valsts komisija vācu fašistisko iebrucēju un viņu atbalstītāju veikto noziegumu noteikšanai un izmeklēšanai”, kura konstatēja, ka no pirmskara periodā Daugavpilī dzīvojušajiem 30 000 ebrejiem brīnumainā kārtā palikuši dzīvi 400 cilvēki.
Viens no šīs komisijas locekļiem, pareizticīgo draudzes vadītājs Zalivskis, rakstīja pilsētas avīzē: “Zvērības, ko vācieši veica Poguļankā, pārspēj viduslaiku inkvizīciju”.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1990. gada 19. septembra Deklarācijā teikts: “ Latvijas tautas vārdā Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludina, ka tā bez ierunām nosoda hitleriskās okupācijas gados Latvijā realizēto genocīdu pret ebreju tautu...”
1960. gadā Poguļankā tika izveidots fašisma upuru memoriāls.

1989. gada vasarā Poguļankas mežā tika atrakts grāvis ar nošauto ebreju mirstīgajām atliekām. Viņu pīšļus 25 zārkos pārapbedīja memoriāla teritorijā. Neviens nezina, cik tādu kapavietu atrodas Poguļankas mežā, kuru fašisti pārvērta par nāves poligonu.
1991. gadā Poguļankas mežā tika atklāts Daugavpils geto un ebreju tautas genocīda upuru piemiņas memoriāls (autors. O. Marinoha).

2015. gada septembrī netālu no Daugavgrīvas cietuma, priekštilta nocietinājumā, tika uzstādīta piemiņas zīme, kas vēsta par to, ka šajā vietā bija ebreju geto.