NIKOLAJS MOROZOVS
(1854-1946), zinātnieks, rakstnieks, dzejnieks, revolucionārs
Dzimis 1854. gada 25. jūnijā (7. jūlijā) Borokas dzimtmuižā Jaroslavļas apgabalā. Muižnieka Pētera Ščepočkina un dzimtzemnieces Annas Morozovas ārlaulības dēls. Līdz 14 gadu vecumam ieguvis izglītību mājās, 1869. gadā iestājās 2. Maskavas ģimnāzijā, bet tika izslēgts par nesekmību. 1871.-1872. gadā kā brīvklausītājs apmeklēja Maskavas Universitāti.
1874. gadā Nikolajs Morozovs iesaistījās revolucionārajā darbībā. Par viņa dzīves galveno mērķi kļuva cīņa par tautas brīvību un vienlīdzību. N.Morozovs bija organizācijas „Земля и воля”, partijas „Народная воля” un I Starptautiskās Internacionāles biedrs, personīgi pazīstams ar K.Marksu un G.Pļehanovu. Piedalījās pret caru Aleksandru II vērstā atentāta sagatavošanā. 28 gadu vecumā par aktīvu revolucionāru darbību viņam piesprieda mūža ieslodzījumu, kuru viņš izcieta sākumā Petropavlovskas, vēlāk Šliselburgas cietoksnī. Apcietinājumā pavadīto laiku viņš izmantoja lietderīgi – veica zinātniskos pētījumus, pievērsās literārajai darbībai, pašmācības ceļā apguva 11 svešvalodas. Šliselburgas cietoksnī viņš sarakstīja 26 zinātnisku un literāru darbu sējumus, veicot nozīmīgus atklājumus dabaszinātnēs, ķīmijā, fizikā un astronomijā. Pēc 1905. gada revolūcijas N.Morozovs tika atbrīvots no apcietinājuma un iznāca brīvībā kā zinātnieks ar pasaules vārdu.
Pēc D.Mendeļejeva rekomendācijas 1906. gadā par darbu „Периодические системы строения вещества” N.Morozovam bez disertācijas aizstāvēšanas tika piešķirts zinātņu doktora grāds. Bijušais „politiskais ieslodzītais” tika izvirzīts P.Lesgafta Augstākās skolas analītiskās ķīmijas profesora amatam. Pēc pāris gadiem bez oficiālas vidējās izglītības diploma viņš kļūst par astronomijas profesoru un daudzu zinātnisko biedrību locekli.
1908. gadā N.Morozovs iestājās masonu ložā „Polārzvaigzne”.
Par dumpīgo, pret cara valdību vērsto dzejoļu krājumu „Звездные песни” 1912. gadā Nikolajs Morozovs tika ieslodzīts Dvinskas (Dinaburgas) cietoksnī, kur vieninieku kamerā nodarbojās ar literāro darbību, kā arī pētīja aviācijas un gaisa kuģošanas problēmas, studēja matemātiku un Bībeli. Strādājot pie vēsturiskā sacerējuma „Пророки”, viņš apguva senebreju valodu. Būdams apcietinājumā, 1912. gada vasarā uzrakstīja stāstus, kurus vēlāk apkopoja autobiogrāfiskajā krājumā „Повести моей жизни”. Pēc astoņiem Dvinskas (Daugavpils) cietoksnī pavadītajiem mēnešiem viņu 1913. gadā atbrīvo sakarā ar amnestiju.
Apcietinājumā pavadītajos 30 gados pamazām noplok viņa revolucionārā degsme, un turpmākos gadus šis talantīgais cilvēks velta tikai zinātnei.
No 1918. gada līdz pat savas dzīves beigām N.Morozovs vadīja P.Lesgafta vārdā nosaukto Dabaszinātņu institūtu, kur uzsāka kosmosa apgūšanas izpēti. 1932. gadā viņš tika ievēlēts par PSRS Zinātņu akadēmijas Goda locekli.
N.Morozova revolucionārā darbība un zinātniskie sasniegumi tika novērtēti ar diviem Ļeņina ordeņiem (1944, 1945) un Darba Sarkanā Karoga ordeni (1939). Nikolaja Morozova vārdā nosaukts ciems Ļeņingradas apgabalā, ielas Vladivostokā un Ramenskā, Šliselburgas šaujampulvera rūpnīca, mazā planēta (1210) un Mēness krāteris. Zinātnieka dzimtajā Borokā (Jaroslavļas apgabals) ir iekārtots viņam veltīts muzejs.
Nikolajs Morozovs miris 1946. gada 30. jūlijā un apglabāts Borokas muižas teritorijā, uz viņa kapa uzstādīts tēlnieka G.Motovilova veidots piemineklis.
Avots: Iezīmēti Daugavpilī : ievērojamākās personības Daugavpils vēsturē / teksts: Anna Rancāne ; teksta red.: Sandra Meškova ; tulk.: Tatjana Dubrovska ; Daugavpils pilsētas dome. - Daugavpils : [B.i.], 2010. - 95 lpp. : il. – 9.lpp.