Dinaburgas cietoksnis

VILHELMS KIHELBEKERS

(1797-1846), dzejnieks-dekabrists

1827. gada oktobrī Dinaburgas cietokšņa gūstekņu sarakstu papildināja vēl viens cilvēks. Tas bija “valsts ienaidnieks” Vilhelms Kihelbekers, kuru ieskaitīja termiņa arestantu rotā. Starp ieslodzītajiem, kuri dažādos laika periodos atradās cietokšņa cietumā, V.Kihelbekera vārds kļuva pazīstams un slavens, pateicoties neparastajam liktenim, literārajai darbībai un, protams, viņa daiļrades pētniekam Jurijam Tiņanovam, kurš izcēla no aizmirstības dzejnieka vārdu, ierindoja to starp sava laika lielākajām personībām - Puškinu, Delvigu, Gribojedovu, Riļejevu, Puščinu.
Vilhelms Kihelbekers piedzima 1797. gada 10. jūnijā pārkrievojušos vācu muižnieku ģimenē. Mācījās Carskoje Selo licejā, kur aizsākās viņa draudzība ar A.S.Puškinu, A.Delvigu. Pabeidzis liceju, Kihelbekers neilgu laiku kalpoja Ārlietu kolēģijā un pasniedza krievu un latīņu valodu Dižciltīgo pansionātā. Šajā laikā viņš darbojās “Krievijas literatūras cienītāju brīvajā biedrībā”, kuras izdevumos tika publicēti viņa dzejoļi. 1820. gadā Kihelbekers devās ārzemju braucienā kā A.Nariškina sekretārs, apmeklēja Vāciju, Franciju. 1821. g. viņš uzstājās Parīzē ar publisku lekciju par krievu literatūru, kurā asi nosodīja patvaldības dzimtbūšanas iekārtu un pamatoja politisko pārmaiņu nepieciešamību Krievijā. Cara valdība lika pārtraukt uzstāšanos un tūlīt pat atgriezties dzimtenē.
Atgriezies Pēterburgā, Kihelbekers krita nežēlastībā. 1822. gadā viņš dienēja Kaukāzā par sevišķu uzdevumu ierēdni pie A.Jermolova, sadraudzējās ar A.Gribojedovu. Kihelbekeram bija plašas zināšanas dažādās nozarēs. 1825. gada. jūnijā Kihelbekers pārbrauca uz Pēterburgu, strādāja žurnālā “Сын Отечества”. 1825. gada novembrī viņu uzņēma K.Riļejeva “Ziemeļu biedrībā”.
1825.gada 14. decembrī V.Kihelbekers aktīvi piedalījās sacelšanās Senāta laukumā. Viņš izgāja Senāta laukumā ar ieroci rokās, šāva uz kņazu Mihailu un pārliecināja cilvēkus rīkoties, mēģināja sapulcināt kareivjus un vest kaujā, taču tos izklīdināja cara karaspēka zalves. Pēc dekabristu sacelšanās apspiešanas Kihelbekers mēģināja bēgt uz ārzemēm, bet Varšavā viņu arestēja un nogādāja Petropavlovskas cietoksnī. Cara patvaldība viņam piesprieda nāvessodu, kuru nomainīja pret katorgu cietumos. Taču Kihelbekera liktenis vēl nebija izlemts. Atšķirībā no citiem dekabristiem viņu nenosūtīja uz Sibīrijas rūdas raktuvēm. Pēc radinieku lūguma katorgu nomainīja pret vieninieku ieslodzījumu cietoksnī. 1827. gada 12. oktobrī pēc “Viņa Augstības pavēles” V.Kihelbekeru nosūtīja uz Dinaburgas cietokšņa arestantu rotu. Tā sākās Kihelbekera ilgie klejojumi pa cietokšņa kazemātiem. 1827. gada 14. oktobrī V.Kihelbekers, kuru konvoja pavadībā pārveda no Šliserburgas uz Dinaburgu, nomaļā Zalasas pasta stacijā nejauši satikās ar A.Puškinu, kurš brauca no Mihailovskas uz Pēterburgu. Viņi nebija redzējušies septiņarpus gadu.Tā bija draugu pēdējā tikšanās.
Kihelbekers sūtīja vēstules Puškinam slepeni, ar uzticamu draugu palīdzību. Jau ieslodzījuma sākumā Kihelbekers riskēja, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem viņš meklēja sakarus ar ārpasauli par spīti stingrajam režīmam. Bija dažādas iespējas. Daugavpils cietoksnī dienēja divīzijas komandieris ģenerālmajors Jegors Krištofovičs – Smoļenskas muižnieku Krištofoviču radinieks, ar kuru Kihelbekera ģimenei bija draudzīgas attiecības. Kihelbekera radinieki lūdza Dinaburgas ģenerāli pēc iespējas atvieglot gūstekņa likteni.
Dinaburgā sākumā viņam nedeva ne grāmatas, ne spalvu, ne tinti. Taču jau 1827. gada beigās vai 1828. gada sākumā, pateicoties Jegora Krištofoviča lūgumam, viņam oficiāli atļāva lasīt un rakstīt. Ģenerālis piegādāja viņam grāmatas, panāca, ka Kihelbekers varēja pastaigāties pa laukumu, “vispār mīkstināja lēmumu attiecībā uz ieslodzīto” un pat nokārtoja viņam tikšanos ar māti savā dzīvoklī.
Grūtāk bija dabūt tiesības uz saraksti. Tajā pašā 1828. gadā saraksti atļāva, taču tikai ar tuvākajiem radiniekiem – māti un māsām.
Ar grūtībām iegūtās tiesības uz saraksti Kihelbekeru neapmierināja, un viņš centās dažādos veidos sazināties ar draugiem. No vienas puses, viņš to varēja izdarīt ar savu radinieku palīdzību, nododot rīkojumus Puškinam un Delvigam. No otras puses, viņš rīkojās nelegāli.
Vienam no Kihelbekera mēģinājumiem nelegāli sazināties ar ārpasauli bija diezgan nopietnas sekas. Viņa kameras kaimiņš Dinaburgas cietoksnī bija kņazs S.Oboļenskis – atvaļinātais huzāru štābrotmistrs. 1828. gada aprīlī viņu kā ierindas kareivi aizsūtīja uz Kaukāzu, ar viņa palīdzību Kihelbekers centās nosūtīt vēstuli A.Gribojedovam. Ceļā Oboļenskim veica kratīšanu, pie viņa atrada dažas šifrētas zīmītes un vēstuli, kura bija adresēta nezināmai personai.
Viņa imperatora majestātes III nodaļa veica kratīšanu un nonāca pie secinājuma, ka vēstuli, kura tika atrasta, ir uzrakstījis “valsts noziedznieks” Vilhelms Kihelbekers, kurš atrodas Dinaburgas cietoksnī. Nopratinātais Kihelbekers atzinās, ka vēstule ir rakstīta A.Gribojedovam. Pēc cara rīkojuma no 1829. gada februāra tiesības uz saraksti tika atņemtas, taču jau no 5. augusta Kihelbekeram atļāva laiku pa laikam sarakstīties ar māti. 1829. gada 20. augusta vēstulē, kuru Kihelbekers saņēma no mājām, viņš uzzina, ka A.Gribojedovu nogalināja 1829. gada 30. janvārī, t.i., viņa vēstule bija uzrakstīta mirušam cilvēkam. Pēc šīs ziņas Kihelbekers bija tuvu izmisumam.
Neskatoties uz to visu, viņš turpināja slepeni sarakstīties ar draugiem. Viņam palīdzēja daži cilvēki, kuri dzīvoja Dinaburgā un kuriem bija iespēja sazināties ar gūstekni. Pamatojoties uz atrastajām vēstulēm, var pieņemt, ka tie bija Pjotrs Manaseins un Aleksandrs Šiškovs. Ir zināmi vēl daži cilvēki, ar kuriem Kihelbekers uzturēja sakarus: F.Skržadļevskis, A.Ripinskis. Uzskata, ka viņi bija Dinaburgas garnizona virsnieki, poļi. Kihelbekera radošā darbība ieslodzījumā veidojās ļoti aktīvi: viņš sacerēja ne tikai liriskus dzejoļus, bet pievērsās arī episkajam un dramatiskajam žanram, kā arī vērienīgu literāru darbu tulkošanai. Pirmais lielākais literārais darbs, pie kā Kihelbekers strādāja Dinaburgas cietoksnī, bija Šekspīra “Makbeta” pirmo trīs cēlienu tulkojums. Šo traģēdiju viņš gribēja iztulkot vēl 20. gadu sākumā, taču savu nodomu īstenoja tikai 1828. gadā. Tulkojumu nosūtīja A.Delvigam, kurš sāka gādāt par tā izdošanu. Tālāk sekoja traģēdijas “Ričards III” un poēmas “Dāvids” tulkojums.
Pēc tam viņš iztulkoja arī “Henrika IV” 2 daļas, “Ričardu III” un “Venēcijas tirgotāja” pirmo cēlienu. Poēmu “Dāvids” viņš pabeidza 1829. gada 13. decembrī, un tas bija viens no ievērojamākajiem V.Kihelbekera darbiem.
Dinaburgas cietoksnī, trimdā Kihelbekers strādāja pie romantiskās drāmas “Ižorskis”. Kihelbekers aizsūtīja A.Delvigam “Ižorska” pirmo daļu 1830. gada 18. novembrī, taču jau pirms tam pie Delviga nonāca šīs dramatiskās poēmas fragmenti. Delvigs anonīmi publicēja 3 ainas no “Ižorska” paša sastādītajā almanahā “Sniegpulkstenīte” par 1829. gadu. Abas “Ižorska” daļas (1829, 1835) tika publicētas ar Puškina palīdzību 1835. gadā.
1831. gada pavasarī Kihelbekera dzīvē notika nopietnas pārmaiņas. Sakarā ar poļu sacelšanos 1831. gada 10. aprīlī Dinaburgas komandants saņēma pavēli “par valsts noziedznieka Kihelbekera, kurš atradās arestantu rotā, nosūtīšanu ar uzticamiem virsniekiem ļoti stingrā kontrolē caur Rīgu uz Rēveli.” Šajā periodā Kihelbekers slimoja, taču, neraugoties uz viņa slimību, 15. aprīlī viņš tika pārvests uz Rēveli.
Jaunajā vietā Kihelbekers tiešām atradās smagākos apstākļos nekā Dinaburgā: tur nebija cilvēku, kas simpatizētu viņam, un visi nelegālo sakaru ceļi ar ārpasauli bija nogriezti.
Kihelbekera – dzejnieka, kritiķa, publicista – traģiskais liktenis bija cieši saistīts ar dekabristiem. Kihelbekers bija viens no dekabristu dedzīgākajiem piekritējiem vēl ilgi pirms iestāšanās Ziemeļu biedrībā. Par to viņš samaksāja ar 20 trimdā un cietumos pavadītajiem gadiem, aklumu, pāragru bada nāvi.
Līdz pēdējai dienai Kihelbekers palika uzticīgs brīvības ideāliem, par to liecina viņa literārais mantojums.

Avots: Пухляк, Олег(Олег Николаевич). 100 русских портретов в истории Латвии/Олег Пухляк; ред. Григорий Смирин; авт. послесл., с. 217-220, Александр Гурин. - Рига : Общество "D.V.I.N.A", 2008. – С.55-56. - портр. ISBN 9789984396347

Vairāk >>