Daugavpils, otra lielākā Latvijas pilsēta, atrodas Daugavas krastos republikas dienvidaustrumu daļā 232 km attālumā no galvaspilsētas Rīgas. Pilsēta vairākkārt ir mainījusi savu nosaukumu: Dinaburga (1275), Borisogļebska (1656-1667), Dvinska (1893-1920), Daugavpils - no 1920. gada.
Pilsētas vēsture aizsākās viduslaiku periodā, kad Latvijas zemes iekaroja vācu bruņinieki - krustneši. Saskaņā ar vēsturisko hroniku Dinaburgas pili uzcēla Livonijas ordeņa maģistrs Ernsts fon Rasburgs (Racenburgs) 1275. gadā Daugavas labajā krastā, tagadējā Naujenes pagastā, apmēram 19 km no Daugavpils, lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kontrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu. Pils kļuva par svarīgu nocietinājuma punktu, blakus kuram izveidojās tirdzniecības apmetne.

Dinaburgas pils atradās tādā apdraudētā stāvoklī attiecībā pret Polockas un Lietuvas kņazistēm, ka krievu un lietuviešu karaspēki vairākkārt centās to sagraut. Pirmā kauja pie pils sienām notika 1277. gadā, kad lietuviešu kņazs Troidens veselu mēnesi nesekmīgi centās iekarot ordeņa pili, pils noturējās. XIV - XV gs. Dinaburgas pilij vairākkārt uzbruka lietuviešu un krievu kņazi, pils tika izpostīta un no jauna uzcelta, tāpēc ka tai bija svarīga stratēģiska nozīme. Livonijas ordenis nežēloja līdzekļus pils nostiprināšanai. 1347. gadā ordeņa maģistrs Gosvins Geriks nostiprināja to ar četriem torņiem.
XV gs. sākumā Dinaburgas komturs kļuva par vienu no svarīgākajām vācu ordeņa uzticības personām. Šajā periodā, izmantojot Dinaburgas pils garnizonu, Livonijas ordenis daudzas reizes uzbruka krievu zemēm, apdraudot Pleskavu un Novgorodu. Taču pēc to pievienošanas Maskavas kņazistei Maskavas kņazs Ivans III, lai nodrošinātu rietumu robežas, uzsāka karagājienu pret Livoniju. XV gs. beigās Livonija zaudēja savu varenību, piedzīvoja pagrimumu.
1481.g. 20 tūkstošu lielais Ivana III karaspēks uz neilgu laiku iekaroja Dinaburgas pili. Pēc noslēgtā miera līguma starp Ivanu III un ordeņa maģistru Valteru fon Pletenbergu nosacījumiem visas iekarotās teritorijas tika atdotas atpakaļ Livonijai, kurai 50 gadu laikā vajadzēja maksāt meslus Maskavas kņazistei. Šis līgums paildzināja Livonijas eksistenci par vairāk nekā pusgadsimtu. Tikai Livonijas karš (1558-1582) beidzot iznīcināja novājināto valsti.
XVI gs. 2.pusē Livonija vairs nespēja atvairīt krievu karaspēka uzbrukumu un pēc palīdzības griezās pie Polijas. 1559. gadā kopā ar citiem cietokšņiem Dinaburgas pili ieķīlāja Polijas karalim Sigizmundam II Augustam. 1561. gadā Livonijas ordenis beidza pastāvēt. Divus gadsimtus (1561-1772) Latgale kļuva par poļu provinci - Inflantiju. No 1566. gada Dinaburga kļuva par Inflantijas vojevodistes administratīvo centru.
1577. gada 11. augustā Ivana Bargā karaspēks iekaroja pili. Ilgajā Livonijas kara laikā Dinaburgas pils un tirdzniecības rindas tika sagrautas. Līdz šim laikam pils noturējās 300 gadu un zaudēja savu militāro nozīmi.

Taču teritorijas, kura atradās Daugavas vidējā posmā un kur sadūrās Krievijas un Polijas intereses, stratēģiskā nozīme kļuva arvien nozīmīgāka. Ivans Bargais uzceļ jaunu cietoksni 19 km lejup pa Daugavu no vecās pils, kur tagad atrodas Daugavpils. Celtniecību turpināja poļi, jo 1582. gada janvārī tika noslēgts līgums starp Poliju un Krieviju, un visa Latgales teritorija, t. sk. jaunais cietoksnis tika iekļauts Polijas sastāvā.

1582. gadā poļu karalis Stefans Batorijs piešķīra Dinaburgai Magdeburgas tiesības. Tas bija svarīgs juridisks akts, kas atzina par likumīgu pilsētas eksistenci pie nocietinājuma. Pilsētas lietas pārvaldīja maģistrāts.

XVII gs. Dinaburga kļuva par svarīgu tirdzniecības un muitas punktu. Šajā laikā par Baltijas zemēm cīnījās Polija, Krievija un Zviedrija. Jaunais Dinaburgas cietoksnis un pilsēta ne reizi vien piedzīvoja ienaidnieka uzbrukumus: 1600. un 1655. gadā to iekaroja zviedri.

1656. gada jūnijā krievu cars Aleksejs Mihailovičs ar karaspēku uzbrūk Dinaburgas cietoksnim un padzen zviedrus.

Iekaroto pilsētu nosauca par Borisogļebsku, un tā atradās Krievijas sastāvā 11 gadu. 1667. gadā pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas pilsētu atdeva atpakaļ Polijai un Daugavpils tās sastāvā atradās līdz 1772. gadam ar agrāko nosaukumu Dinaburga. 1677. gadā Dinaburga kļūst par Inflantijas vojevodistes administratīvo centru un bīskapa rezidenci.
Jaunus pārbaudījumus pilsētai atnesa XVIII gs. sākums, Ziemeļu karš (1700 - 1721) kļuva par pēdējo posmu Baltijas jautājuma risināšanā, izdarot nozīmīgas izmaiņas Baltijas politiskajā kartē. Karš sākās 1700. gada februārī ar neveiksmīgu Krievijas sabiedroto sakšu karaspēka uzbrukumu Rīgai. Dinaburgā šajā laikā ziemoja sakšu karaspēks. Karš noveda vietējos iedzīvotājus pie šausmīga posta un nabadzības, kā arī pie slimību un epidēmijas izplatīšanās. 1710. gadā Latgales teritorijā plosījās mēris, pilsēta no tā ļoti cieta. Gandrīz viss Dinaburgas garnizons izmira, cietoksnis bija atbruņots, lielgabalus izveda uz Viļņu. No šī laika cietoksnis un pilsēta panīkst.
XVIII gs. Polijā turpinās valsts iekšējais sadalīšanās process, kas sākās XVII gs. vidū. Asas nesamierināmas šķiru pretrunas tuvināja valsti kraham. Prūsija un Austrija vairākkārt ierosināja jautājumu par tā saukto Polijas mantojuma sadalīšanu. Pārrunas turpinājās no 1769. gada līdz 1772. gadam un beidzās ar 3 lielvalstu - Prūsijas, Austrijas, Krievijas - līgumu. Saskaņā ar šo līgumu Krievijai tika Latgale, Mstislavas, Polockas, Vitebskas vojevodistes.
1722. gadā pēc pirmās Polijas sadalīšanas Dinaburgu pievienoja Krievijai un tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu, bet no 1802. gada - Vitebskas guberņas.
1781. gada 21. septembrī Dinaburga ieguva jaunu ģerboni, kas bija līdz 1917. gadam.

Lielas izmaiņas pilsētas dzīvē ienesa jaunā Dinaburgas cietokšņa celtniecība, kas sākās 1810. gadā sakarā ar Napoleona uzbrukuma draudiem. Kara sākumā 1812. gadā celtniecības darbi vēl nebija pabeigti, taču cietoksnim bija svarīga loma Krievijas ziemeļaustrumu robežu aizsardzībā. Pēc kara cietokšņa celtniecība turpinājās, 1833. gada maijā notika tā svinīga iesvētīšana, taču ēku un nostiprinājumu celtniecība turpinājās līdz 1878. gadam.
XIX gs. vidū līdz ar dzelzceļa būvniecību Krievijā Dinaburga kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Cauri pilsētai gāja tādas svarīgas maģistrāles kā Pēterburga - Varšava, Rīga - Orla. Dzelzceļa būvniecība veicināja pilsētas ekonomisko attīstību.

1893. gadā pēc imperatora Aleksandra III pavēles Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku.
XIX un XX gs. mijā Dvinska kļūst par lielāko Ziemeļrietumu apgabala rūpniecības un kultūras centru. 1913. gadā pilsētā dzīvoja 112 848 cilvēki, tas ir vairāk nekā Minskā.

Pirmā pasaules kara gados Dvinska kļuva par piefrontes pilsētu, šeit atradās 5.Krievu armijas štābs. Pilsēta ļoti cieta kara laikā, iedzīvotāju skaits krasi samazinājās, daudzi rūpniecības uzņēmumi tika izvesti uz Krievijas vidieni. 1918. gadā no februāra līdz decembrim Dvinskā atradās vācieši, pēc tam pilsētu ieņēma boļševiki.
1920. gada 3. janvārī ar kopīgiem Latvijas, Lietuvas un Polijas spēkiem pilsētu atbrīvoja no boļševikiem un nosauca to par Daugavpili. br Neatkarības gados pilsētas ekonomika tika atjaunota, attīstījās izglītība un kultūra. 30. gadu vidū tiek uzcelta monumentāla celtne - Vienības nams, kā arī Vienības tilts.

1940. gada jūnijā Latvijas Republiku iekļāva PSRS sastāvā, bet 1941. gadā padomju okupāciju nomainīja hitleriskā. Cietokšņa ēkās vācieši ierīkoja ebreju geto un nometni krievu karagūstekņiem Štālaga - 340. Kara gados pilsētas teritorijā tika iznīcināti vairāk nekā 125 tūkstoši cilvēku.
Otrā pasaules kara laikā pilsētā tika izpostītas vairāk nekā 70% ēku. 1944. gada 27. jūlijā Daugavpilī iegāja Sarkanās Armijas daļas.

Pēckara gados ātros tempos tika atjaunota pilsētas ekonomika un kultūra. Tika uzcelti jauni uzņēmumi, mācību un kultūras iestādes, izveidojās jauni pilsētas mikrorajoni.

1991. gadā tika atjaunota neatkarīgā Latvijas Republika, pilsētas attīstība turpinājās jaunos apstākļos. Daugavpils ir Austrumlatvijas kultūras un izglītības centrs. To sauc par Eiropas sadraudzības minimodeli, jo vēsturiski Daugavpils ir izveidojusies kā multinacionāla pilsēta. Daudznacionālā kultūra atspoguļojas arhitektūrā, mākslā, sadzīves tradīcijās. Šodien Daugavpils ir nozīmīgs kultūras, izglītības, sporta un atpūtas centrs.