NIKOLĀ ŠARLS UDINO

(1767-1847), Francijas maršals, Redžio hercogs

N.Š.Udino dzimis 1767. gada 25. aprīlī Lotringā (Francija) tirgotāja ģimenē. Jau 17 gadu vecumā Udino iestājās Medokas kājnieku pulkā. Pēc trīs gadu dienēšanas viņš atvaļinājās, jo savas izcelsmes dēļ nevarēja iegūt virsnieka pakāpi. Tāpēc atgriezās dzimtajā Lotringā. Pēc Revolūcijas viņš uzsāka dienestu Nacionālajā Gvardē, un viņu iecēla par brīvprātīgā bataljona kapteini.
1793. gadā Udino atsita prūšu karaspēka uzbrukumu Bičas pilij un tika ievainots. Nākamajā gadā, veiksmīgi komandējot brīvprātīgo bataljonu, viņš ieguva brigādes ģenerāļa pakāpi. Pēc tam viņš turpināja dienestu Reinas –Mozeles armijā, kuru komandēja ģenerālis Gošs. Kaujā pie Nekeraujas 1795. gada 18. oktobrī Udino guva 5 ievainojumus, krita gūstā, bet tika apmainīts pret citu gūstekni. Jau pēc 11 mēnešiem kaujā pie Ingolštadtes viņu ievainoja vēl 5 reizes. Pēc tam Udino cīnījās kopā ar ievērojamo Moro un 1799. gadā piedalījās Masena Gelvētijas armijas karagājienā, kur viņš bija štāba priekšnieks, vēlāk viņu iecēla par divīzijas ģenerāli.
1805. gadā Udino vadīja 10 tūkstošus lielo Grenadieru divīziju. Pēc daudzām uzvarām, tai skaitā arī kaujā pie Austerlicas, šo armijas daļu sāka saukt par “Udino grenadieriem”, bet pats Udino neoficiāli ieguva “grenadieru tēva” titulu. Veiksme sekoja viņam pa pēdām, un par kaujām pie Ostrolenkas, Dancigas un Frīdlandes (Prūsija) viņam piešķīra grāfa titulu. 1808. gadā, būdams Erfurtes komandants, viņš organizēja Napoleona un Aleksandra tikšanos. 1809. gada 12. jūlijā Udino saņēma maršala zizli, tam sekoja Redžio hercoga tituls. 1810. gadā Udino komandēja franču karaspēku, kas okupēja Holandi. Krievijas kampaņā viņš izcēlās ar to, ka viņa vadītās armijas daļas vienmēr atradās kaujas gatavībā, un, izsitot krievu avangardu no Borisovas, nosedza pieeju Berezinas upes pārceltuvei.
1813. gadā Udino piedalījās kaujās Saksijā un Francijā.
1814. gada 4. aprīlī Udino bija to vidū, kas pieprasīja Napoleona atteikšanos no troņa. Udino bija viens no nedaudzajiem maršaliem, kuri nenostājās Napoleona pusē pēc viņa atgriešanās no Elbas salas. Maršals deva zvērestu jaunajam karalim Luijam XVIII, kurš iecēla Udino par Imperatora Gvardes komandieri. 1830. gadā sakarā ar karaliskās gvardes likvidēšanu jaunais Francijas monarhs Luijs Filips lika Udino atstāt dienestu. Tikai 1839. gadā veiksme atkal uzsmaidīja 72 gadus vecajam maršalam: viņš kļuva par Goda Leģiona Lielo kancleru un 1842. gadā - par Invalīdu Nama komandantu.
Miris 1847. gada 13. septembrī Parīzē, apglabāts Sv. Ludviga katedrālē (Invalīdu nams).

Avoti: 1. Большая советская энциклопедия. – Москва: Советская энциклопедия, 1977. – Т.26: Тихоходки-Ульяново, с.473.
2. www.megabook.ru

Vairāk >>