NIKOLAJS RUZSKIS

(1854-1918), krievu militārais darbinieks, ģenerālis

Dzimis 1854. gada 6. martā senā muižnieku ģimenē. Mācījās 1.Pēterburgas kara ģimnāzijā (1865-1870), pēc tam Konstantinovskas karaskolā.
Piedalījās 1877.-1878. gada krievu-turku karā, tika ievainots, par drosmi apbalvots ar Sv.Annas ordeni – 4. šķira.
1881. gadā pabeidza Ģenerālštāba Nikolajevskas akadēmiju, dienēja Kazaņas, Kijevas, Vilenas (Viļņa) kara apgabala štābos, komandēja pulku un divīziju.
Krievu-japāņu kara laikā 1904.-1905. gadā neilgu laiku bija 2. Mandžūrijas armijas štāba priekšnieks, 1906.-1909. gadā komandēja korpusu. 1909. gadā viņam tika piešķirta Krievijas impērijas armijas infantērijas ģenerāļa dienesta pakāpe.
Pirmā pasaules kara laikā 1914. gadā komandēja 3. armiju, no septembra – Ziemeļrietumu fronti. No 1915. gada – Valsts Padomes loceklis, 6.armijas komandieris, bet 1916.-1917. gadā – Dienvidu frontes komandieris. Par cīņām kara laikā piešķirti 3 apbalvojumi: Sv.Georgija ordenis – 2., 3. un 4. šķira.
1917. gada aprīlī atstāj dienestu veselības dēļ. 1917. gada Februāra notikumu laikā aktīvi iesaistījās cīņā par to, lai cars Nikolajs II atteiktos no troņa. Sākoties armijas sairšanai, dodas ārstēties uz Kiskovodsku.
1918. gada septembrī čekisti viņu arestēja kā ķīlnieku un 31. oktobrī Pjatigorskā N.Ruzskis tika nošauts.

Avots: Большая советская энциклопедия. – Москва: Советская энциклопедия, 1975. – Т.22:Ремень-Сафи, с.359.