PĀVELS PLEVE

(1850-1916), kavalērijas ģenerālis, 5.armijas un Ziemeļu frontes komandieris

P.Pleve dzimis 1850. gada 30. maijā muižnieku ģimenē. Pabeidzis Nikolaja kavalērijas skolu (1870) un Nikolaja Ģenerālā štāba akadēmiju (1877). Krievu-turku kara dalībnieks (1877. -1880) Dienēja bulgāru armijā, ieņēma kara ministrijas pārvaldnieka amatu. Atgriežoties Krievijā, ieņēma dažādus amatus armijā: Mariupoles 12. dragūnu pulka komandieris (1890), Viļenas kara apgabala ģenerālkvartirmeistars (1893), Nikolaja kavalērijas skolas priekšnieks (1895), 2. kavalērijas divīzijas priekšnieks (1899), Donas kazaku armijas ģenerālštāba ģenerālmajors (1901-1905). No 1905. līdz 1908. gadam – ģenerālleitnants, komandēja 22. armijas korpusu, Viļenas kara apgabala komandiera palīgs. 1907. gadā - kavalērijas ģenerālis, no 1909. gada - Maskavas kara apgabala komandieris. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tika nozīmēts par 5.armijas komandieri, piedalījies Daugavpils aizstāvēšanā. Par kaujās izrādīto drosmi tika apbalvots ar Svētā Georga 4. pakāpes ordeni.
No 1914. gada decembra līdz 1916. gada februārim Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks. Slimības dēļ 1916. gadā tika demobilizēts. Tajā pašā gadā ievēlēts par Krievijas Valsts Domes locekli.
Miris 1916. gada 28. martā. Apglabāts Maskavā, Brāļu kapos.

Avots: Большая советская энциклопедия. – Москва: Советская энциклопедия, 1975. – Т.20: Плата-Проб, с.21.