PĀVELS MEĻŅIKOVS
(1804-1880), dzelzceļa transporta inženieris,
pirmais Krievijas satiksmes ministrs, Krievijas Valsts Domes loceklis
Pāvels Meļņikovs dzimis Maskavā (pēc citiem datiem Tulas guberņā) 1804. gada 22. jūlijā (3. augustā) muižnieku ģimenē. Izglītību ieguvis privātskolā. 1820. gadā viņš iestājās Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtā un, pateicoties spīdošajām zināšanām, uzreiz tika uzņemts 3.kursā. 1825. gadā Pāvels Meļņikovs ar izcilību absolvēja augstskolu un viņa uzvārds tika iemūžināts marmora plāksnē starp talantīgāko augstskolas studentu uzvārdiem.
Pēc augstskolas beigšanas P.Meļņikovs strādāja savā alma mater par lietišķās mehānikas pasniedzēju un, sākot ar 1833. gadu - par lietišķās matemātikas profesoru. Vienlaicīgi viņš pasniedza arī Pēterburgas Kalnu inženieru institūta Artilērijas skolā.
Paralēli pasniedzēja darbam Pāvels Meļņikovs nodarbojās ar Krievijas ūdensceļu problēmu risināšanu: 1826. gadā izstrādāja projektu par Volhovas upes krāču „savaldīšanu”, 1830. gadā vadīja kuģniecības uzlabošanas darbus Daugavas Kokneses krācēs un veica pētījumus par iespējamo Daugavas un Lovates upju savienošanu. 1836. gadā nāca klajā viņa grāmata „Основания практической гидравлики, или О движении воды в различных случаях и действии ее ударом и сопротивлением”.
Laikā no 1828. līdz 1841. gadam Pāvels Meļņikovs bieži apmeklēja Dinaburgu un labi pārzināja samilzušo pilsētas un cietokšņa problēmu – postošos pavasara plūdus. Problēmas risināšanā tika iesaistīti kara inženieri, kuru piedāvātie risinājumi bija vai nu ļoti dārgi vai grūti īstenojami. Kapteinis P.Meļņikovs, izanalizējot daudzu gadu statistiku par Daugavas ūdens līmeņa svārstībām, nonāca pie slēdziena, ka plūdus Dinaburgā var novērst, uzceļot aizsargdambi Daugavas labajā krastā. Ūdens līmeņa regulēšanai bija paredzēts uzbūvēt divas slūžas: pie Šuņicas upītes ietekas Daugavā un aiz cietokšņa nometņu barakām. 1833. gadā cars apstiprināja projektu un beidzot sākās sengaidītā dambja celšana. Dambis, kura garums bija 7 km, tika pabeigts 1841. gadā. Uzbēruma augstums bija no 4,2 līdz 6,4 metriem. Dambja augšējā daļā tika uzbūvēta šoseja (mūsdienās Daugavas iela un daļa no 18.Novembra ielas). Vēlāk ceļa malās tika iestādīti koki un ierīkotas koka margas. Dambis kļuva par ievērības cienīgu pilsētas objektu. Kapteiņa Meļņikova aprēķini bija tik precīzi, ka pat pēc pusotra gadsimta viņa projektētais dambis ne reizi nepievīla, vienmēr droši sargājot pilsētas centrālo daļu no plūdiem.
19. gs. 30. gados P.Meļņikovs apmeklēja Angliju, Austriju, Beļģiju, Franciju, Ameriku, kur pētīja dzelzceļu, tiltu un dažādu hidrotehnisko būvju celtniecības tehnoloģijas. Par teicami veikto uzdevumu viņam piešķīra pulkveža pakāpi. 1835. gadā Pāvels Meļņikovs izdeva grāmatu „О железных дорогах”, kur pamatoja dzelzceļa maģistrāļu celtniecības ekonomisko lietderību un tehniskās iespējas Krievijas apstākļos. Viņš bija viens no pirmās krievu dzelzceļa maģistrāles Pēterburga-Maskava tehniskā projekta autoriem un personīgi pārliecināja imperatoru Nikolaju I par tās celtniecības lietderību. No 1842. līdz 1851. gadam Pāvels Meļņikovs faktiski vadīja šīs maģistrāles celtniecību un par savu veikumu tika apbalvots ar Svētās Annas ordeni. Pēc P.Meļņikova izstrādātajiem tehniskajiem projektiem tika uzbūvēta dzelzceļa līnija Rīga-Dinaburga (1861) un Pēterburga-Varšava (1859-1862). Dinaburgas atrašanās šo dzelzceļa maģistrāļu krustojumā lielā mērā noteica turpmāko pilsētas uzplaukumu.
Pāvela Meļņikova zinātniskie darbi lika pamatus dzelzceļa zinātnei Krievijā. Viņš izstrādāja vagonu būves pamatprincipus un daudzas savas teorētiskās izstrādnes mācēja īstenot dzīvē. Par savu zinātnisko, praktisko un organizatorisko darbību P.Meļņikovs tika ievēlēts par Krievijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.
Laikabiedri raksturoja viņu kā gudru, ļoti sabiedrisku, daiļrunīgu, dzīvespriecīgu, bet sadzīvē askētisku cilvēku, kurš visu savu dzīvi veltīja tikai un vienīgi darbam.
1865. gadā Krievijā tika izveidota Ceļu Satiksmes ministrija, un par tās pirmo ministru kļuva ģenerālleitnants P.Meļņikovs, kurš ministra pienākumus pildīja līdz pat 1869. gadam.
Atstājot dienestu, Pāvels Meļņikovs pārcēlās uz dzīvi Ļubaņas ciemā un pievērsās labdarībai: par privātajiem līdzekļiem uzcēla baznīcu, veco ļaužu namu, skolu bērniem un patversmi satiksmes negadījumos bojāgājušo vecāku bāreņiem. Visus savus iekrājumus viņš novēlēja šo iestāžu uzturēšanai. Šeit viņš uzsāka rakstīt monogrāfiju 4 daļās „Сведения о русских железных дорогах”, bet līdz mūsdienām saglabājusies tikai darba pirmā daļa.
1872. gadā Pāvels Meļņikovs tika iecelts par Krievijas Valsts Domes locekli, bet no aktīvas darbības tika atbrīvots.
Miris 1880. gada 22. jūlijā (3. augustā) Ļubaņas ciemā un apglabāts zem vietējā dievnama altāra.
P.Meļņikova ieguldījums Krievijas dzelzceļa satiksmes attīstībā tiek augsti vērtēts arī mūsdienās: 2003. gada 1. augustā Maskavas Komjaunatnes laukumā P.Meļņikovam tika atklāts piemineklis un 2005. gada oktobrī apstiprināts Krievijas Federācijas Satiksmes ministrijas nozares apbalvojums – Pāvela Meļņikova medaļa.
Avoti: 1. Latvijas padomju enciklopēdija. – Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1985.–6.sēj.: Lauk-Monr, 586.lpp.