MUSA DŽALILS
(1906-1944), tatāru dzejnieks
Musa Džalils dzimis 1906. gada 15. februārī Orenburgas guberņā (tagad apgabals) Mustafas ciemā nabadzīga zemnieka ģimenē. Vēl bērnībā ģimene pārceļas uz Orenburgu, kur Musa mācās musulmaņu skolā. 1919. gadā publicēti viņa pirmie patriotiskie dzejoļi. M.Džalils aktīvi iesaistās komjaunatnes darbā. 1922. gadā viņš aizbrauc uz Kazaņu un strādā laikraksta redakcijā. Kazaņā pabeidz strādnieku fakultāti un 1925. gadā atgriežas darbā par komjaunatnes apriņķa komitejas instruktoru Orskā, pēc tam Orenburgā. Šajā pat gadā iznāk viņa pirmais dzejoļu krājums “Mēs ejam”.
1927. gadā viņš iestājas Maskavas Valsts Universitātes literatūras fakultātē, kuru pabeidz 1931. gadā. Pēc universitātes beigšanas M.Džalils vada pie Maskavas Valsts konservatorijas noorganizētās Tatāru operas studijas literāro daļu. 1938. gadā viņš pārceļas uz Kazaņu un piedalās Operas un baleta teātra organizēšanā. Sadarbībā ar komponistu N.Žiganovu dzejnieks uzraksta libretus operām „Altinčeča” un Ildara” No 1939. gada līdz 1941. gadam vada Tatārijas APSR Padomju Rakstnieku savienību.
Pirmajam dzejoļu krājumam seko nākamie: „Biedram” (1929), „Sarkankarogotie miljoni” (1934), „Dzejoļi un poēmas” (1934).
Jaunais dzejnieks dziļi emocionāli un savdabīgi raksta par sava laikmeta lielumu un jaunās dzīves veidotājiem, par komjauniešu pirmo paaudzi, savas zemes skaistumu, draudzību un mīlestību.
Pirmajās Otrā pasaules kara dienās M.Džalils dodas uz fronti. Kaujas laukos sarakstītie dzejoļi ir pilni optimisma un ticības uzvarai.
1942. gada jūnijā dzejnieks tiek smagi ievainots un no 2. septembra līdz 15. oktobrim ir koncentrācijas nometnes „Štālaga-340”, kas atrodas Dinaburgas (Daugavpils) cietoksnī, gūsteknis. Pirms pārvešanas no Daugavpils M.Džalils atdod bloknotu ar dzejoļiem draugam G.Hafizovam, kuram izdodas saglabāt tikai trīs lapas. Viens no dzejoļiem veltīts upei Daugavai (Dvinai).
1942. gada oktobrī dzejnieku nosūta uz Rīgu un tālāk cauri Polijai uz Vāciju, kur viņš atrodas gūstā Spandavā, Moabitas un Pletcenzes cietumos.
M.Džalils vadīja pagrīdes darbu, organizēja bēgšanas, turpināja rakstīt dzeju. 1944. gada augustā tika sodīts ar nāvi. Pēc nāves, 1956. gadā, piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums, par dzejoļu krājumu „No Moabitas burtnīcas” – Ļeņina prēmija. Viņa dzeja no ieslodzījuma mūriem skan kā himna dzīvei un brīvībai.
1975. gadā uz Daugavpils cietokšņa barjeras vārtiem atklāta memoriālā plāksne, veltīta M.Džalilam, ar citātu no viņa dzejoļa: „Песни всегда посвящал я отчизне».
Avots: PSRS tautu rakstnieki : literatūras rādītājs / V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka ; [sastādītāja V. Plēsuma]. - Rīga : V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka, 1970. – 385. -389. lpp.