ETJĒNS ŽAKS ŽOZEFS ALEKSANDRS MAKDONALDS

(1765-1840), Francijas maršals, Tarentas hercogs

Makdonalds cēlies no ievērojamas skotu dzimtas. Kara dienestu viņš uzsāka 1786. gadā Īrijas kājnieku pulkā Dilonā. Pēc Revolūcijas palika armijā, kur par drošsirdību viņam piešķīra pulkveža pakāpi un iecēla par brigādes ģenerāli.
1795. gadā Makdonaldu nosūta uz Holandi. Pulkveža talantu ievēro priekšniecība un ieceļ viņu par divīzijas ģenerāli. 1798. gada aprīlī Makdonalds piedalās Romas ieņemšanā un tiek iecelts par pilsētas gubernatoru. Šajā amatā viņam nākas apspiest daudzos itāliešu dumpjus un drīzumā arī atvairīt Neapoles karaļa karaspēka uzbrukumu. Savu posteni viņš atstāj 1799. gada 11. janvārī. 1799. gada 19. jūnijā būdams Neapoles armijas komandieris, atvairot uzbrukumu pie Trēbijas upes, viņa vadītais karaspēks atkāpjas no savām pozīcijām. Taču neviens viņam šo atkāpšanos nevarēja pārmest: viņa pretinieks bija dižais Suvorovs.
Atgriežoties Francijā, viņš atbalstīja ģenerāli Bonapartu, komandēja Versaļas armiju un tika iecelts par infantērijas ģenerālinspektoru. 1800.-1801. gada ziemas kampaņā Makdonalds kopā ar Bonapartu piedalījās karagājienā pāri Alpiem un atkārtotā iebrukumā Itālijā. 1801. gadā tika norīkots par sūtni Dānijā. Pēc atgriešanās Francijā Makdonaldu atstādināja no ieņemamajiem amatiem. 1807. gadā viņš atkārtoti tika norīkots dienēt Neapoles armijā, bet 1809. gadā piedalījās Austrijas kampaņā. 1809. gada 6. jūlijā Vargamā Makdonalds vadīja rezerves korpusu izšķirošā uzbrukumā. Vakarā pēc uzbrukuma Napoleons jūtu uzplūdos apskāva viņu un iesaucās: “Ģenerāli Makdonald, aizmirsīsim pagātni, būsim draugi! Es jūs iecēlu par maršalu un hercogu, jūs to esat pelnījis!”. Tā, vienas dienas laikā, Makdonalds kļuva par Francijas maršalu un Tarentas hercogu.
Makdonalds, kļūstot par Grācas gubernatoru, izpildīja šo misiju tik godprātīgi, ka pilsēta nolēma viņam pasniegt dāvanu 200 000 franku apmērā, bet maršals šo devīgo pienesumu atraidīja. 1810. gadā viņš vadīja Francijas armiju Spānijas kampaņā. Nākamajā gadā viņš pievienojās Napoleona armijai ceļā uz Krieviju. 10. korpusa priekšgalā maršals apsargāja Rīgu un tās pievārti. Viņa korpuss nepiedalījās karagājienā uz Maskavu, un, tāpēc franču armijai atkāpjoties, maršalam izdevās saglabāt savu vadīto armijas daļu kaujas garu.
1813. gadā Makdonalds piedalījās Vācijas kampaņā, 1814. gadā - Francijas kampaņā.
Maršals atbalstīja imperatora atteikšanos no troņa un kopā ar Neju un Kolenkuru nogādāja Napoleona parakstīto aktu imperatoram Aleksandram. Tiesā viņš aizstāvēja savu bijušo imperatoru. Kā pateicību Napoleons uzdāvināja viņam savu ēģiptiešu zobenu.
Turpmākajos gados Makdonalds atbalstīja Ludviķi XVIII. 1815. gadā Makdonaldam tika piešķirts Francijas pēra tituls. Lionā viņa vadītā armija stājās cīņā pret Napoleonu, bet kareivji ar saucieniem “Lai dzīvo Imperators!” pilnā sastāvā pārgāja pretinieka pusē. Makdonaldam nācās bēgt, lai nekristu savu bijušo kareivju gūstā. Karalis viņu iecēla par Parīzes karaspēka komandieri, lai aizsargātu pilsētu no Napoleona, kurš tuvojās pilsētai. Otrās Restaurācijas laikā Makdonalds bija valsts ministrs, Padomes loceklis un Goda leģiona Lielais Kanclers.

Avots: Большая советская энциклопедия. – Москва: Издательство “Советская энциклопедия”, 1974. – Т.15: Ломбард – Мезитол, с.233.