Dinaburgas cietoksnis

JĀNIS ČAKSTĒNS

(1887-?), militārais darbinieks, pirmais latvietis - Svētā Georga krusta kavalieris

Dzimis 1887. gadā Dinaburgā (Daugavpilī), beidzis pilsētas reālskolas 5 klases. 1908. gadā 20 gadu vecumā tika iesaukts aktīvajā kara dienestā, demobilizējās kā rezerves kara ierēdnis 1912. gadā. Apmetās Rīgā, kļuva pazīstams kā Latviešu teātra aktieris. 1914. gada 19. jūnijā, sākoties Pirmajam pasaules karam, bija mobilizēts armijā un nosūtīts uz fronti Austrumprūsijā. Augustā varonīgajam kareivim tika piešķirta vecākā unteroficiera pakāpe un Svētā Georga 4.pakāpes (14. augusta) medaļa, Svētā Georga 4.pakāpes (18. augusta) un 3.pakāpes (28. augusta) krusti, kā arī paaugstinājums dienesta pakāpē – apakšpraporščiks. 1914. gada septembra kaujās viņa apbalvojumiem klāt pievienojās Svētā Georga 3. un 2. pakāpes medaļas, bet oktobrī – Svētā Georga 2.pakāpes Zelta krusts un Svētā Staņislava ordenis ar šķēpu un lenti. 7. oktobrī J.Čakstēns paaugstināts par praporščiku. Naktī no 19. un 20. oktobri varonīgais virsnieks, vadot savu kareivju uzbrukumu, bija smagi ievainots rokā, kājā un vēderā un evakuēts uz Daugavpils kara hospitāli, kur notika viņa tikšanās ar imperatoru Nikolaju II. Tikai hospitālī Čakstēns uzzināja, ka ir ieteikts balvai – Annas Zelta medaļai un prēmijai 200 rubļu apmērā par vācu oficiera saņemšanu gūstā.
Neskatoties uz smagajiem ievainojumiem un divām smagām operācijām, kuras viņam veica Maskavas klīnikā, pēc atveseļošanās Orlā, jau 1915. gada 30. janvārī J.Čakstēns atkal devās uz fronti. Pēc nedēļas viņu ievainoja un viņš krita gūstā, kurā atradās 6 nedēļas. Pēc veiksmīgas bēgšanas viņš atkal atgriezās armijā. Sakarā ar slimības pasliktināšanos neilgu laiku bija rezervē, bet jau 1915. gada jūlijā atkal frontē jau štāba kapteiņa amatā. Septembrī jauns ievainojums, bet pēc atveseļošanās – atkal fronte.
Visi, kas viņu pazina, bija sajūsmināti par šī cilvēka varonību. Viņu attiecīgi novērtēja un piešķīra valdības apbalvojumus:
1915. gada novembrī – Svētās Annas 4.pakāpes ordeni,
1916. gada jūnijā – Svētā Georga zobenu,
1916. gada decembrī – Svētā Vladimira 4.pakāpes ordeni.
1916. gada septembrī kļuva par bataljona komandieri. 1917. gada 18. janvārī atkal ievainots, bet pēc nedēļas atgriežas pulkā. 2. februāri – jauns ievainojums un paaugstinājums dienesta pakāpē – kapteinis. Pēc atveseļošanās J.Čakstēns frontē vairs neatgriezās. Viņu norīkoja dažādos armijas posteņos, milicijā, kara apgabalā. Pēc boļševiku nākšanas pie varas pieredzes bagātais virsnieks bija spiests strādāt par rakstvedi un lietvedi Orlas hospitālī.
1918. gada 5. maijā viņu pirmo reizi arestēja kā bijušo balto virsnieku. Atbrīvots no cietuma pēc 5 mēnešiem slimības dēļ. 1919. gada aprīlī J.Čakstēnu iesauca Sarkanajā armijā, bet jau 2. jūlijā atlaida no dienesta veselības stāvokļa dēļ.
1919. gada 10. jūlijā sekoja jauns arests un pusgadu ilgs cietumsods. 1920. gada jūlijā Čakstēnu atkal mobilizēja Sarkanajā armijā un oktobrī iecēla par Orlas kara apgabala priekšnieku. Taču pēc divām nedēļām viņš tika arestēts un ieslodzīts nometnē. Šoreiz arests nevilkās ilgi. Sakarā ar Latvijas valdības notu viņu atbrīvoja, un 1921. gada februārī viņš atgriezās dzimtenē. 1934. gada oktobrī Latvijas armijas rezerves kapteinis J.Čakstēns tika noņemts no karaklausības uzskaites. Līdz ar to tālākas informācijas par šo cilvēku nav. Ir zināms tikai tas, ka viņa dēls Jānis, kurš dzīvoja Rīgā, 1941. gada jūnijā tika deportēts uz Sibīriju.

Avots: Jēkabsons Ēriks. Svēta Jura zelta krusts daugavpilietim no cara Nikolaja II rokām : [par Latvijas armijas kapteini J. Čakstenu] / Ēriks Jēkabsons // Latgales Laiks. - (1993, 7.apr.), 2.lpp

Vairāk >>