Nikolā Šarls Udino
1767-1847
Francijas maršals, Redžio hercogs

Jau 17 gadu vecumā Udino iestājās Medokas kājnieku pulkā. Nepagāja pat trīs gadi, kad viņš atgriezās dzimtajā Bar-de- Djukā (Māsas province). Pēc Revolūcijas viņš iestājās Nacionālajā Gvardē, un viņu iecēla par volontieru bataljona kapteini.
1793.g. viņš atsita prūšu karaspkēka uzbrukumu Bičas pilij un tika ievainots. Tas bija pirmais no viņa daudzajiem ievainojumiem. Nākošajā gadā, spīdoši komandējot volontieru bataljonu, viņš ieguva brigādes ģenerāļa rangu. Pēc tam viņš turpināja dienēt Reinas – Mozeles armijā, kuru komandēja ģenerālis Gošs. Kaujā pie Nekeraujas 1795.g. 18.oktobrī viņš guva 5 ievainojumus ar zobenu un vienu lodes ievainojumu, krita gūstā un tika apmainīts pret citu gūstekni. Jau pēc 11 mēnešiem kaujā pie Ingolštadtes viņu ievainoja vēl 5 reizes. Pēc tam Udino cīnījās kopā ar ievērojamo Moro un 1799.g. piedalījās Masena Gelvētijas armijas karagājienā, kur viņš dienēja par štāba par priekšnieku un cīnījās par Cīrihi un Konstanci, pēc tam viņu iecēla par divīzijas ģenerāli. Kārtējo reizi viņš guva panākumus karagajienā uz Maincu 1800.g.
1805.g. Udino vadīja 10 tūkstošus lielo Grenadieru divīziju. Pēc daudzām uzvarām, kā arī kaujā pie Austerlicas šo armijas daļu sāka saukt par “Udino grenadieriem”, bet pats Udino ieguva neoficiāli “grenadieru tēva” nosaukumu. Veiksme sekoja viņam, un par piedalīšanos kaujās pie Ostrolenkas, Dancigas un Frīdlandes (Prūsija) viņam piešķīra grāfa titulu. 1808.g. , būdams Erfurtes komendants, viņš organizēja Napoleona un Aleksandra tikšanos.
1809.g. 12.jūlijā Udino saņēma maršala zizli, tam sekoja Redžio hercoga tituls. 1810.g. pēc Luija Bonaparta aizbraukšanas Udino komandēja franču karaspēku, kas okupēja Holandi.
Pirms krievu pampaņas viņš bija Berlīnes komendants. Krievijā viņš izcēlās ar to, ka viņa armija atradās kaujas gatavībā, un, izsitot krievu avangardu no Borisovas, nosedza pieeju Berezinas upes pārceltuvei.
1813.g. Udino piedalījās kaujās Saksonijā, pēc tam Francijā.
1814.g. 4.aprīlī Udino bija viens no tiem, kas prasīja Napoleona atteikšanos no troņa. Maršals deva zvērestu jaunajam karalim Ludvigam XVIII, kurš uzdeva Udino komandēt bijušo Imperatora Gvardi. Udino bija viens no nedaudzajiem maršaliem, kuri nenostājās Napoleona pusē pēc viņa atgriešanās no Elbas. Kā dāvanu par to Luijs XVIII nozīmēja viņu par Karaliskās Gvardes un pēc tam par Parīzes nacionālās gvardes komandieri. 1823.g. maršals vadīja 1. nosūtīto uz Spāniju korpusu un kļuva pat par Madrides gubernatoru. 1830.g. sakarā ar vecās karaliskās gvardes likvidēšanu jaunais Francijas monarhs Luijs Filips lika Udino atstāt dienestu. Tikai 1839.g. Veiksme atkal uzsmaidīja 72 gadus vecajam maršalam: viņš kļuva par Goda Leģiona Lielo kancleru un 1842.g. - par Invalīdu Nama komendantu.