IX gadsimta sākumā Dinaburga bija Vitebskas guberņas apriņķa pilsēta ar 5073 iedzīvotājiem, no kuriem 2533 bija vīrieši, 2540 - sievietes. Pilsēta sastāvēja no diviem ciematiem (viens atradās blakus cietoksnim Daugavas krastā, otrs - Zaldātu ciems - Šuņu ezera tuvumā) un vairākiem lauku ciemiem. Daugavas kreisajā krastā , pretī pilsētai, atradās Jeruzālemes ciems.

Ivana Bargā cietoksņa skats.

XIX gadsimta pirmā desmitgade bija sarežģīts un saspringts laiks Krievijas vēsturē. No rietumiem pastāvēja Napoleona iebrukuma draudi, dienvidos Osmaņu impērija loloja ieceri atņemt Krievijai Krimu un Kaukāzu. Īsā laika posmā Napoleonam izdevās iekarot un pakļaut lielākās Eiropas valstis. Krievijas sūtnis Francijā Kurakins rakstīja caram Aleksandram I: "No Pirenejiem līdz Odrai, no Zunda līdz Mesīnas līcim - viss pieder Francijai."
Uzvaras Rietumeiropā sagrozīja Napoleonam galvu. Vēršoties pie viena no saviem ģenerāļiem, viņš teica: "Pēc pieciem gadiem es būšu pasaules valdnieks, paliek vēl tikai Krievija, bet arī to es pakļaušu." Vēl neiekarotā Krievija bija pēdējais šķērslis Napoleona pasaules kundzības plānu īstenošanai.
Krievijas karš ar Franciju kļuva neizbēgams. Gatavojoties karam, Krievija veica savu robežu nostiprināšanas pasākumus: sakoncentrēja karaspēku uz valsts rietumu robežām, uzsāka jaunu cietokšņu un nocietinājumu celtniecību, izveidoja armijas provianta un munīcijas noliktavas. Dinaburga ieņēma nozīmīgu vietu šajos pasākumos.
Pieaugot Napoleona uzbrukuma draudiem, 1810. gada martā Krievijas kara ministrs Mihails Barklajs de Tolli iesniedz Aleksandram I ziņojumu "Krievijas rietumu teritoriju aizsardzība."

Barklajs de Tolli

Ziņojumā teikts: "Pie Dinaburgas vai Drujas, izvēloties labu izvietojumu, jāuzceļ cietoksnis, kuram būs jāuztur saikne ar armijas centru un jākļūst par atbalstu vienai no šīs armijas daļām, bet Dinaburga rādās būt piemērotāka šim mērķim, jo tur atrodas nocietinājumu paliekas [16. gadsimta cietokšņa nocietinājumi], kas atvieglos un paātrinās darbu."
1810. gada 14. martā kara ministrs nosūtīja uz Dinaburgu inženierpulkvedi J. Hekeli, lai tas veic galīgo vietas izvēli. Viņam tika pavēlēts nekavējoties doties uz Dinaburgu un izstrādāt cietokšņa celtniecības plānu. Tika norādīts, ka, lai taupītu laiku un naudu, cietoksni var celt arī bez akmens nostiprinājumiem.
Pulkvedis Hekelis, iepazinies uz vietas ar situāciju, ziņoja, ka vispiemērotākā vieta cietokšņa celtniecībai ir Dinaburga. Kara ministrs 1810. 17. maijā uz Hekeļa ziņojumu atbildēja, ka cars Aleksandrs I apstiprinājis cietokšņa celtniecības plānu Dinaburgā un iecēlis Hekeli par atbildīgo cietokšņa celtniecībā. Jau maijā, vēl līdz tāmes un projekta apstiprināšanai, tika uzsākti sagatavošanās darbi: nivelēšana un vietas apsekošana.
Cietokšņa būvdarbos tika izmantotas karaspēka vienības. Uz Dinaburgu nosūtīja karavīru bataljonus no Volīnijas, Toboļskas, Kremenčugas, Viļņas, Minskas. Mītavas bataljonam tika pavēlēts: "Steidzami doties uz Dinaburgu, lai piedalītos cietokšņa izbūves darbos... Šis bataljons ar laiku tiks pārdēvēts par Dinaburgas bataljonu, kur tam uz visiem laikiem arī būs palikt." Bez karavīriem būvdarbos iesaistīja arī Dinaburgas apkārtnes iedzīvotājus un 2 000 strādnieku no Vitebskas guberņas. Tādējādi kopējais nodarbināto skaits bija apmēram 10 000 cilvēku, kā arī tika izmantoti 300 artilērijas zirgi un 150-200 pajūgi. Tam laikam celtniecības darbi bija iespaidīgi, 10 000 vīru nepārtraukti strādāja divās maiņās.
Dinaburgā izvietoto karaspēka daļu uzraudzībai un būvdarbu organizēšanai, 1810. gada jūnijā tika iecelts artilērijas ģenerālis kņazs Jašvils.
Dinaburgas cietokšņa projektā tika plānots būvēt cietoksni Daugavas labajā krastā, pāri upei uzcelt tiltu, un cietokšņa aizsardzībai uzbūvēt priekštilta nocietinājumu. Cietoksnim paredzētajā vietā - Daugavas labajā krastā - atradās Dinaburgas iedzīvotāju mājas, pilsētas pašvaldības iestādes un jezuītiem piederoša zeme. Lai novērtētu izdevumus, kuri nepieciešami pilsētnieku namu pārvietošanai uz citām vietām un jezuītiem piederošās zemes atpirkšanai, tika izveidota speciāla komisija.
Kaut gan cietokšņa projekts vēl nebija pabeigts, celtniecības darbi noritēja pilnā sparā, īpaši upes kreisajā krastā. 1810. gada 30. jūnijā pulkvedis Hekelis saņēma cara rīkojumu 1810. gada celtniecības sezonas laikā pabeigt priekštilta nocietinājuma izbūvi.
1810. gada 12. jūlijā pulkvedis Hekelis iesniedza kara ministram gatavu cietokšņa projektu. Cietokšņa celtniecības sākumtāme tika noteikta 546 643 rubļu 90 kapeiku apmērā. No tiem cietokšņa galvenās daļas būvdarbiem pienācās 472 906 rubļi 80 kapeikas, bet kreisā krasta priekštilta nocietinājumam - 73 737 rubļi 10 kapeikas. Cietoksni bija paredzēts uzcelt trīs gadu laikā. 1810 gadā tika plānots iztērēt būvdarbiem 160 000 rubļus, bet nākošajos divos gados - 193 321 rubļus 95 kapeikas ik gadus. Cietokšņa garnizons bija paredzēts 4 500 vīriem. Tā aizsardzībai plānoja uzstādīt 595 lielgabalus, 480 - cietoksnī un 115 - priekštilta nocietinājumā.
1810. gada 8. augustā cars Aleksandrs I apstiprināja Dinaburgas cietokšņa būvdarbu ģenerālplānu, atlika vēl tikai izstrādāt cietokšņa iekšējās teritorijas apbūves projektu.
Būvdarbi ritēja paātrinātos tempos. Lai nodrošinātu cietokšņa celtniecību ar nepieciešamajiem celtniecības materiāliem, tika uzceltas kaļķu un ķieģeļu rūpnīcas. Tomēr Hekeli neapmierināja būvdarbu gaita. Celtniecības darbu laikā nepārtraukti radās dazādi sarežģījumi. Nepieciešamās preces varēja nopirkt tikai Rīgā, Polockā vai Vitebskā. Hekelis uztraucās, ka gaidāmā ziema radīs vēl papildus grūtības. Dinaburga tai laikā bija mazs ebreju miests, kur varēja izvietot tikai vienu karavīru bataljonu. Celtniecības sezonu manāmi saīsināja aizliegums strādāt temperatūrā, kas zemāka par mīnus 14 grādiem.
1810. gada 5. septembrī pulkvedis Hekelis ziņoja kara ministram: " Dinaburgas cietokšņa Priekštilta nocietinājums varētu tikt pabeigts jau šogad, ja karaspēks strādātu katru dienu un atpūstos tikai svētdienās, bet komandieris neliek viņiem strādāt arī svētku dienās, tā tiek zaudētas daudzas dienas un palaists garām labākais laiks darbiem." Būvdarbi turpinājās līdz 6. novembrim, kad iestājās stiprs sals.
1810. gada celtniecības sezonas laikā priekštilta nocietinājumā tika uzbērts galvenais aizsargvalnis, pabeigta 3 ravelīnu būvniecība, vēl neapliekot tos ar velēnām; glasiss uzbērts tik augstu, lai pasargātu no plūdiem. Labajā upes krastā bija izrakts ūdens novadīšanas kanāls, veikti nepieciešamie zemes darbi, lai pasargātu iekšējo cietokšņa teritoriju no plūdiem.
Neskatoties uz dažādiem sarežģījumiem, 1810. gadā plānotais būvdarbu apjoms tika veiksmīgi izpildīts, par ko liecina kara ministra Barklaja de Tolli 1810. gada 18. novembrī atsūtītais ziņojums par pulkveža Hekeļa apbalvošanu ar Sv. Annas 2. pakāpes ordeni, kā arī ordeņu un naudas balvu piešķiršanu citiem virsniekiem.
1810.- 1811. gada ziemā būvdarbiem tika atstāti Toboļskas pulks, 4 pionieru rotas un 400 artilērijas zirgi ar pajūgiem.
1811. gada pavasarī celtniecības darbi sāka ritēt straujāk, katru dienu tika nodarbināti apmēram 15 000 cilvēku. Katram strādājošam karavīram klāt pie uzturnaudas ik dienas iedalīja papildus vēl 10 kapeikas, bet sākot ar 1811. gada septembri - 20 kapeikas. Tajā laikā tā bija ievērojama summa.
Neskatoties uz to, ka priekštilta nocietinājums bija tikai zemes uzbērums, bet cietokšņa galvenajā daļā tikai pāris vietās bija uzbērts galvenais aizsargvalnis, 1811. gada 14. jūlijā cietoksnim tika piešķirts pirmās klases cietokšņa statuss.
Iestājoties salam, būvdarbus šajā sezonā pārtrauca jau 1811. gada 26. oktobrī. Šī celtniecības sezona nebija tik sekmīga kā iepriekšējā. Tika uzbūvēts pontonu tilts pāri Daugavai, kas savienoja abas cietokšņa daļas. Nebija pabeigti priekštilta nocietinājuma zemes uzbērumi un velēnu aplikšanas darbi, bet cietokšņa galvenajā daļā bastionu uzbērumi, kurtīnlunešu un galvenā aizsargvalņa uzbērums nebija sasnieguši plānoto augstumu.

Tilta shēma. 1811. gads.

Celtniecības darbu lēnā gaita un dārdzība, konflikti būvdarbu vadītāju, komandanta un pulkveža Hekeļa starpā noveda pie tā, ka tika izveidota speciāla komisija domstarpību atrisināšanai.
Francija bija sakoncentrējusi savu karaspēku Krievijas robežu tuvumā, tāpēc bija acīmredzams, ka nevar vilcināties ar cietokšņa celtniecības pabeigšanu.
1812. gada pavasarī Daugavas kreisajā krastā tika izveidoti lauku profila priekštilta nocietinājumi. Tie sastāvēja no 2 bastioniem un diviem pusbastioniem, uz kuriem tika izvietoti 16 lielgabali. 1812. gada 12. martā Hekelis ziņoja priekšniecībai, ka cietokšņa galvenajā daļā ir veikta tikai puse no plānā paredzētajiem darbiem, un šajā gadā tos pabeigt nebūs iespējams.
Lai gan bija acīmredzams, ka līdz kara sākumam cietoksni pabeigt neizdosies, tika pieņemts lēmums nostiprināt priekštilta nocietinājumu no upes puses. Papildus vaļņa celtniecība tika uzsākta 1812. gada maijā.
Pieaugot Napoleona uzbrukuma draudiem, Krievija uzsāka intensīvu gatavošanos karam. Armiju papildināja ar jauniesauktajiem. Uz Dinaburgu tika nosūtīti rekrūši no Pleskavas, Vitebskas, Smoļenskas, Mogiļovas, Minskas un Grodņas. 1812. gada martā uz Dinaburgas cietoksni tika atsūtīta puse no Kronštates garnizona artilērijas rotas.
Līdz karadarbības sākumam Dinaburgā atradās 32. kājnieku divīzijas 12 bataljoni un 33. kājnieku divīzijas 6 bataljoni. Viņi tika izmitināti barakās cietokšņa tuvumā, bez tam, šeit tika dislocētas artilērijas karaspēka daļas un pionieru rotas. Daudzas karaspēka vienības tika izvietotas pilsētas tuvumā, bet viņu štābu mītnes - Dinaburgā. Par Dinaburgā izvietotā karaspēka komandieri tika iecelts ģenerālmajors Hamens. Tādējādi tobrīd Dinaburgā atradās 7627 vīru liela armija, bet pilsētas tuvumā izvietotajās rezerves vienībās - apmēram 10 000 vīru.
Lai nodrošinātu uz Krievijas rietumu robežām izvietotās artilērijas daļas ar munīciju, tika izveidoti 58 artilērijas parki trijās līnijās. Pirmajā līnijā, kur atradās arī Dinaburga, tika izvietoti 20 parki. No tiem Dinaburgā atradās 5 rezerves parki: Nr. 1, 2, 3, 4, 5.
Lai nodrošinātu ar proviantu pierobežā dislocētās armijas daļas, septiņās pilsētās, tai skaitā arī Dinaburgā, tika izveidotas magazīnas (noliktavas). Dinaburgas cietoksnī šim nolūkam pat uzcēla speciālu ēku. Tika plānots, ka Dinaburgā jāatrodas divām divīzijām uz diviem mēnešiem nepieciešamie pārtikas krājumi. Sākoties karam, provianta krājumi pilsētā sastādīja 53 000 ceturtdaļas miltu, putraimu, auzu un milzīgs sausiņu daudzums.
1812. gada maijā Napoleons pietuvojās Krievijas rietumu robežai un sakoncentrēja gar Vislas upi 600 000 vīru lielu armiju.
Ņemot vērā draudīgo situāciju, kara ministrs iesniedza caram Aleksandram I apstiprināšanai jaunuzcelto cietokšņu komandantu pienākumu aprakstu. Tajā tika noteikts, ka cietokšņa komandants: "1. Par aizsardzību atbild ar dzīvību un godu. 2. Pārzina pilnīgi visus iekš un ārpus cietokšņa dzīvojošos, viņu stāvokli, uzvedību un domu gaitu. 3. Saņem pilnīgu pārskatu ne tikai par redzamām darbībām, bet arī slepenām un tīšām. 4. Uz rietumu robežām visiem cietokšņiem jābūt kaujas gatavībā. Komandanti vada policijas darbu. Blokādes gadījumā komandanti tiek pilnvaroti pārņemt visu varu savās rokās."
Šī dokumenta mērķis bija celt rietumu robežu garnizonu atbildības sajūtu, koncentrēt visus vietējos spēkus vienās rokās. Tas kļuva par cietokšņa komandantu darbības stūrakmeni.
Krievija atradās jauna kara gaidās...