Aleksandrs Šiškovs
1799-1832
dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs.

Viņa biogrāfijā ir daudz neskaidrību. Tai pamatā ir nevis fakti, bet gan baumas un nostāsti.
Sākumaudzināšanu A.Šiškovs saņēma sava tēvoča A.S.Šiškova ģimenē. Pusaudžu gados piesaistīja apkārtējo uzmanību ar savu apdāvinātību, ieguva labu izglītību, apguva jaunas valodas un aizrāvās ar literatūru. Mācoties licejā, satuvinājās un sadraudzējās ar A.Puškinu un V.Kihelbekeru, rakstīja dzeju un prozu.
Šiškova dzīve – sava veida ačgārnību rinda. Agrā jaunībā viņš iestājās gvardē karadienestā; bija 1812.gada Tēvijas kara kampaņas dalībnieks, kopā ar krievu armiju 1815.g. pabija Parīzē. Likās, ka viņam paveras spīdoša karjera, bet 1818.g. tika izsūtīts uz Kaukāzu Gruzijā. Kaukāzā Šiškovs piekopa pārgalvīgu, izlaidīgu dzīvesveidu un nespēja iedzīvoties nevienā vietā. Laikabiedri akcentēja Šiškova rakstura nepievilcīgākās iezīmes un bija gatavi vainot viņu visos iespējamos grēkos, arī krāpniecībā. Savos dzejoļos Šiškovs ne reizi vien šos uzbrukumus viņam raksturoja kā apmelojumu.
Pēc savas pārliecības viņš pieslējās sava laika progresīvākajiem cilvēkiem. Šiškovam bija kaut kāda saistība ar dekabristu Dienvidu sabiedrību. Oficiālajā sarakstē viņu ne reizi vien piemin kā aizdomīgu cilvēku. 1826.g. viņš tiek saukts pie atbildības dekabristu lietā. Bija arestēts un pēc īslaicīgas izmeklēšanas nosūtīts uz Dinaburgas cietoksni, kurā ieradās 1827.g. rudenī ar Nikolaja I stingru rīkojumu
“atrasties uzraudzībā, rotu neuzticēt, kamēr neizpelnīsies ar centību un labu tikumību”.
Dinaburgas cietoksnī viņu nomāca nabadzība, sievas un meitas slimība un mūžīgā nepieciešamība vērsties pie sava tēvoča ar pazemojošiem lūgumiem.
Tas viss kaislīgo, ievainojamo un nepastāvīgo dzejnieka dabu grūda tuvāk vīnam un kārtīm. Pēc pavadīta gada Dinaburgas cietoksnī lielais kņazs Mihails Pavlovičs, inženieru daļas ģenerālinspektors, nodeva Šiškovu tiesai par kautiņu ar bijušo praporščiku Kaļeņinu.
Izmeklēšanas laikā, kas vilkās vairāk nekā gadu, Šiškovu nosūtīja uz Vidzu (tagad Baltkievija), kur viņš pieņēma galīgo lēmumu aiziet no dienesta un veltīt savu dzīvi literatūrai. Viņš tulkoja Šillera dramatiskos darbus, Tika stāstus un pasakas, sāka sacerēt oriģinālo traģēdiju par Viltus Dmitriju, rakstīja lirisku dzeju, kurā atspoguļojās dziļi traģiskā dzejnieka pasaules uztvere.
Gandrīz 2,5 gadus Šiškovs dzīvoja Dinaburgā un Vidzā. 1830.gada sākumā
izmeklēšana bija pabeigta un Šiškovam pavēlēja demobilizēties. Viņu norīkoja dzīvot Tverā bez atļaujas iebraukt galvaspilsētā.
Šiškovam izdevās izvairīties no tiešas izsekošanas, bet līdz pašai nāvei valdības acīs viņš skaitījās kā neuzticams cilvēks.
Šiškova dzīve aprāvās traģiski: 1832.g. Tverā viņu nogalināja kāds Černovs, kurš dabūja no Šiškova pliķi par viņa sievai veltītajiem bezkaunīgajiem mājieniem.

Šiškovam krievu romantisma vēsturē ir sava vieta. Viņš ietekmēja arī krievu literatūras attīstību. Bet viņa literārais mantojums līdz pat šodienai nav izpētīts.
No Šiškova darbiem ir izdoti: “Восточная лютня” (M.,1824); “Опыты” (M.,1828); “Избранный немецкий театр” (M.,1831, 4 sējumi); “Двадцать четвертое февраля” Z.Vernera sacerējumi (M.,1832); “ Наполеон Бонапарте”, A.Dimā sacerējumi (M.,1832).
Pēc A. Šiškova nāves ar A.Puškina palīdzību uz Akadēmijas rēķina bija izdoti
“Сочинения и переводы капитана Шишкова” (“Kapteiņa Šiškova secerējumi un tulkojumi”) (Sankt-Pēterburga, 1834-1835, 4 sēj.), bet laikabiedri to nemaz nepamanīja.