Venedikts Mjakotins
1867-1937
vēsturnieks, publicists, politiskais darbinieks.

Beidzis Pēterburgas universitātes vēstures un filoloģijas fakultāti. Aleksandrovskas licejā un Ģenerālā štāba Juridiskajā akadēmijā lasīja lekcijas par krievu vēsturi. Zinātniski pētnieciskais darbs koncentrējās uz Ukrainas XVII-XVIII gs. vēstures problēmām, kā arī par krievu sabiedrisko dzīvi XVII-XIX gs.
1906.g. kopā ar A. Pešehonovu nodibināja atdalījušos no eseriem Tautas sociālistisko partiju. Būdams patvaldības pretinieks, iestājās pret kraso valsts iekārtas maiņu. Uzskatīja, ka sociālismam jāiekļaujas sabiedrības ideoloģiskajā, politiskajā un ekonomiskajā sfērā pakāpeniski, konsekventu reformu rezultātā. 1911.g. par brošūru “Надо ли идти в Государственную думу?” tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un ieslodzīts Dinaburgas cietoksnī no 1911. - 1912.g. 1918.g. piedalījās organizācijas “Союз возрождения России” dibināšanā un programmas izstrādē, uzskatot boļševikus par politisko teroristu grupu. 1922.g. tika izsūtīts no Krievijas bez tiesībām atgriezties. 1922.g. Berlīnē piedalījās Krievu zinātniskā institūta (PHИ) dibināšanā. Lasīja lekcijas par Krievijas un Ukrainas vēstures jautājumiem, kā arī par krievu kultūras vēsturi Berlīnē, Prāgā un citās Eiropas pilsētās. Piedalījās Krievu ārzemju vēsturiskā arhīva izveidē, bija tā Padomes loceklis un zinātniskās komisijas eksperts. Krievu rakstnieku un žurnālistu savienības loceklis Sofijā.
Redaktors un izdevējs Berlīnē un Prāgā. No 1928.g. - 1937.g. vadīja krievu vēstures katedru Sofijas universitātē, aktīvi rakstīja presē publicistiskus rakstus krievu emigrācijas un ārzemju periodiskajos izdevumos “Славянский мир”(Parīze), “Дни”, “ Последние новости”(Parīze). Emigrācijā turpināja savu politisko darbību, bija Tautas sociālistu Prāgas grupas CK priekšsēdis.
Noformulējis krievu emigrācijas taktikas galvenos uzdevumus.