Pāvels Petrovičs Meļņikovs
1804-1880
inženieris - ģenerālis, zinātnieks dzelzceļa transporta nozarē, pirmais ceļu satiksmes ministrs Krievijā, profesors, Krievijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Valsts Padomes loceklis.

Dzimis Maskavā. Izglītību ieguvis privātā pansionātā, kuru beidzot, 1820.g. iestājās satiksmes ceļu Inženieru Korpusa institūta Kara celtniecības skolā. Pateicoties teicamajām zināšanām, uzreiz tika uzņemts 3. kursā un mācības pabeidza ar izciliem rezultātiem. Viņa uzvārds tika iemūžināts marmora plāksnē kopā ar talantīgāko augstskolas studentu uzvārdiem. Strādāja par pasniedzēju. Lietišķās matemātikas profesors. Vienlaicīgi pasniedza arī Pēterburgas Kalnu inženieru institūta artilērijas skolā.
Nodarbojās ar Krievijas ūdens ceļu problēmu risinājumiem: 1826.g. sastādīja projektu par Volhovas krāču “uzlabošanu”. 1830.g. vadīja kuģniecības uzlabošanas darbus Rietumdaugavas Kokneses krācēs un veica pētījumus par Rietumdaugavas un Lovates savienošanu.
1832.g. nāca klajā viņa pirmais zinātniskais darbs, veltīts Rietumdaugavas aizsargbūvēm no plūdiem. 1835.g. izdota grāmata “О железных дорогах”, kas pierādīja dzelzceļu maģistrāles celtniecības ekonomisko lietderību un tehniskās iespējas. Šis darbs piesaistīja imperatora uzmanību. Meļņikovu iesaistīja komisijā, kura izskatīja projektu par dzelzceļa būvi no Pēterburgas uz Carskoje Selo.
19.gs. 30. gados viņš apmeklēja Angliju, Austriju, Beļģiju, Franciju, Ameriku un visur pētīja dzelzceļa, tiltu un dažādu hidrotehnisko būvju celtniecības tehnoloģijas. Par teicami veikto uzdevumu viņam piešķīra pulkveža pakāpi.
Viens no pirmās krievu dzelzceļa maģistrāles Pēterburga-Maskava tehniskā projekta autoriem. No 1842.g.- 1851.g. vadīja šīs maģistrāles celtniecības Ziemeļu direkciju.
Meļņikova zinātniekie darbi lika pamatus dzelzceļu zinātnei, daudzām teorētiskām izstrādnēm, kuras viņš mācēja realizēt dzīvē. Viņu nodarbināja arī iekšzemes rūpniecības problēmas.
1865.g. pēc Galvenās ceļu satiksmes pārvaldes un publisko ēku pārveidošanas par Ceļu satiksmes Ministriju, par tās pirmo ministru kļuva ģenerālleitnants P. P. Meļņikovs, kurš savus pienākumus pildīja līdz 1869.g.
Atstājot dienestu, pievērsās labdarībai: par privātajiem līdzekļiem uzcēla Ļubaņas ciemā baznīcu, veco ļaužu namu, skolu bērniem un internātu bāreņiem. Visus savus iekrājumus viņš novēlēja šo iestāžu uzturēšanai.
1872.g. iecelts par Valsts padomes locekli, bet no aktīvās darbības tika atbrīvots.
Inženieris V.A. Panajevs, labi pazīstot bijušo ministru, rakstīja: “ Meļņikovs spīdoši apguva zinātnes kursu, bija viens no izglītotākajiem ļaudīm ar skaidru un asu prātu, liekot pirmssākumus dzelzceļu būvei un apmācot šai nodarbei daudzus cilvēkus . Ar šo cilvēku Krievija var lepoties!”
2003.g. 1. augustā Maskavā Komjaunatnes laukumā P. Meļņikovam tika atklāts piemineklis.