Etjēns-Žaks-Žozefs-Aleksandrs Makdonalds
1765-1840
Francijas maršals, Tarentas hercogs.

Makdonalds, cēlies no ievērojamas skotu dzimtas, sāka savu kara dienestu 1786.g. Īrijas kājnieku pulkā Dilonā. Pēc Revolūcijas paliek armijā. Par drošsirdību un prasmi vņam piešķir pulkveža pakāpi un nozīmē par brigādes ģenerāli.
1795.g. Makdonaldu nosūta uz Holandi. Pulkveža talantu ievēro priekšniecība un ieceļ viņu par divīzijas ģenerāli. 1798.g. aprīlī Makdonalds piedalās Romas ieņemšanā un tiek norīkots par pilsētas gubernatoru. Šajā amatā viņam nākas apspiest daudzos itāliešu dumpjus un drīzumā arī atvairīt Neapoles karaļa uzbrukumu. Savu posteni viņš atstāj 1799.g. 11. janvārī.
1799.g. 19.jūnijā kā Neapoles armijas komandieris, atvairot uzbrukumu pie Trēbijas upes, viņs atkāpjas no savām pozīcijām. Tomēr neviens viņam par šo atkāpšanos nevarēja pārmest: viņa pretinieks bija dižais Suvorovs.
Atkal nokļūstot Francijā, viņš atbalstīja ģenerāli Bonapartu, komandēja Versaļas armiju un tika iecelts par infantērijas ģenerālinspektoru. 1800.-1801.g. ziemas kampaņā Makdonalds kopā ar Bonapartu piedalījas gājienā pāri Alpiem un atkārtotā iebrukumā Itālijā. 1801.g. norīkots par sūtni Dānijā.
Pēc atgriešanās Francijā Makdonaldu atstādina no svarīgiem amatiem. 1807.g. viņš atkārtoti norīkots Neapoles armijā, bet 1809.g. piedalījas Austrijas kampaņā. 1809.g. 6. jūlijā Vargamā Makdonalds vadīja rezerves korpusa izšķirošo triecienu. Vakarā pēc uzbrukuma Napoleons jūtu uzplūdos piespieda viņu sev klāt un iesaucās: “Ģenerāli Makdonald, aizmirsīsim pagātni, būsim draugi! Es jūs iecēlu par maršalu un hercogu, jūs to esiet pelnījis!”. Tā, vienas dienas laikā, Makdonalds kļuva par Francijas maršalu un Tarentas hercogu.
Makdonalds, kļūstot par Grācas gubernatoru, izpildīja šo misiju tik godprātīgi, ka pilsēta nolēma viņam pasniegt dāvanu 200 000 franku apmērā, bet maršals šo devīgo pienesumu atraidīja. 1810.g. viņš vadīja francijas armiju Spānijā. Nākošajā gadā viņs pievienojās Dižajai Armijai ceļā uz Krieviju. 10.korpusa priekšgalā maršals apsargāja Rīgu un tās pievārti. Viņa korpuss nepiedalījās gājienā uz Maskavu, atkāpjoties maršalam izdevās saglabāt kaujasgatavību lielākajā daļā no saviem kareivjiem.
1813.g. Makdonalds piedalījās Vācijas kampaņā, 1814.g. - Francijas kampaņā.
Maršals atbalstīja imperatora attiekšanos no troņa un kopā ar Neju un Kolenkuru nogādāja Napoleona parakstīto aktu imperatoram Aleksandram. Tiesā viņš aizstāvēja savu bijušo imperatoru. Kā pateicību, Napoleons uzdāvināja viņam savu ēģiptiešu zobenu.
Turpmākajos gados Makdonalds pieslējās Ludviķim XVIII. 1815.g. kļuva par Francijas pēru. Lionā stājās cīņā pretim Napoleonam, bet viņa armija ar saucieniem “Lai dzīvo Imperators!” pilnā sastāvā pārgāja pretinieka pusē. Makdonaldam bija jābēg, lai nenokļūtu savu kareivju gūstā. Karalis viņu iecēla par Parīzes karaspēka komandieri, lai aizsargātu pilsētu no Napoleona, kurš tuvojās pilsētai.
Otrās Restaurācijas laikā Makdonalds bija valsts ministrs, Padomes loceklis un Goda leģiona Lielais Kanclers .