Vilhelms Kihelbekers
1797 - 1846
dzejnieks - dekabrists, publicists

1827.g. oktobrī Dinaburgas cietokšņa gūstekņu sarakstu papildināja vēl viens cilvēks. Tas bija valsts ienaidnieks Vilhelms Kihelbekers, kuru ieskaitīja termiņa arestantu rotā. Starp ieslodzītajiem, kuri dažādos laika periodos atradās cietokšņa cietumā, V.Kihelbekera vārds kļuva pazīstams un slavens, pateicoties neparastajam liktenim, literārajai darbībai un, protams, viņa daiļrades pētniekam Jurijam Tiņanovam, kurš izcēla no aizmirstības dzejnieka vārdu, ierindoja to starp sava laika lielākajām personībām - Puškinu, Delvigu, Gribojedovu, Riļejevu, Puščinu.
Vilhelms Kihelbekers piedzima 1797.g. 10. jūnijā pārkrievojušos vācu muižnieku ģimenē. Mācījās Carskoje Selo licejā, kur aizsākās viņa draudzība ar A.S.Puškinu, A.Delvigu. Pabeidzis liceju, Kihelbekers neilgu laiku kalpoja Ārlietu kolēģijā un pasniedza krievu un latīņu valodu Dižciltīgo pansionātā. Šajā laikā viņš darbojās “Krievijas literatūras cienītāju brīvās biedrības” darbā, kuras izdevumos tika publicēti viņa dzejoļi. 1820.g. Kihelbekers devās ārzemju braucienā kā A.Nariškina sekretārs, apmeklēja Vāciju, Franciju. 1821.g. Kihelbekers uzstājās Parīzē ar publisku lekciju par krievu literatūru, kurā asi nosodīja patvaldības dzimtbūšanas iekārtu un pamatoja politisko pārmaiņu nepieciešamību Krievijā. Cara valdība lika pārtraukt uzstāšanos un tūlīt pat atgriezties dzimtenē.
Atgriezies Pēterburgā, Kihelbekers krita nežēlastībā. 1822.g. viņš dienēja Kaukāzā par sevišķu uzdevumu ierēdni pie A.Jermolova, sadraudzējās ar A.Gribojedovu. Kihelbekeram bija unikālas zināšanas dažādās zinātņu nozarēs. Raksturojumā, kuru deva liceja direktors Engelhardts, bija teikts: “Ir izlasījis visas pasaules grāmatas, par visām pasaules lietām, ir daudz talantu, daudz centības, daudz labas gribas, plaša sirds un daudz jūtu.” 1825.g. jūnijā Kihelbekers pārbrauca uz Pēterburgu, strādāja žurnālā “Сын Отечества”. 1825.g. novembrī viņu uzņēma K.Riļejeva “Ziemeļu biedrībā”.
1825.g. 14.decembrī V.Kihelbekers aktīvi piedalījās sacelšanās Senāta laukumā. Viņš izgāja Senāta laukumā ar ieroci rokās, šāva uz kņazu Mihailu un pārliecināja cilvēkus rīkoties, mēģināja sapulcināt kareivjus un vest kaujā, taču tos izklīdināja cara karaspēka zalves. Pēc dekabristu sacelšanās apspiešanas Kihelbekers mēģināja bēgt uz ārzemēm, bet Varšavā viņu arestēja un nogādāja Petropavlovskas cietoksnī. Cara patvaldība viņam piesprieda nāvessodu, kuru nomainīja pret katorgu cietokšņos. Taču Kihelbekera liktenis vēl nebija izlemts. Atšķirībā no citiem dekabristiem viņu nenosūtīja uz Sibīrijas rūdas raktuvēm. Pēc radinieku lūguma katorgu nomainīja pret vieninieku ieslodzījumu cietoksnī. 1827.g. 12.oktobrī pēc “Viņa Augstības pavēles” V.Kihelbekeru nosūtīja uz Dinaburgas cietokšņa arestantu rotu. Tā sākās Kihelbekera ilgie klejojumi pa cietokšņa kazemātiem. Nelaime nebija ilgi jāgaida.
1827.g. 14.oktobrī V.Kihelbekers , kuru konvoja pavadībā pārveda no Šliserburgas uz Dinaburgu, nomaļā Zalasas pasta stacijā nejauši satikās ar A.Puškinu, kurš brauca no Mihailovskas uz Pēterburgu. Viņi nebija redzējušies septiņarpus gadu.
A.Puškins savās piezīmēs nākošajā dienā (1827.g. 15.oktobrī) aprakstīja šo tikšanos: ”… pēkšņi piebrauca 4 trijjūgi ar feldjēgeru. Es izgājā āŗā apskatīt tos. Viens no arestantiem stāvēja, pieslējies kolonnai. Pie viņa pienāca garš, bāls un vājš jauns cilvēks ar melnu bārdu frīzes šinelī, ieraudzījis mani, viņš ar interesi paskatījās uz mani. Es griezos pie viņa. Mēs cieši skatījāmies viens otrā, un es pazinu Kihelbekeru. Mēs metāmies viens otra apskāvienos. Žandarmi mūs izšķīra. Feldjēgers paņēma mani pie rokas piedraudot un lamājoties – es viņu nedzirdēju. Kihelbekeram palika slikti. Žandarmi iedeva viņam ūdeni, iesēdināja ratos un aizbrauca.”
Ir saglabājies feldjēgera Podgornija ziņojums, kurā ir precizētas šīs tikšanās detaļas. “Kaut kāds Puškina kungs … pēkšņi metās pie noziedznieka Kihelbekera un pēc saskūpstīšanās sāka ar viņu runāties. Pēc tam, kad viņus izšķīra, Puškins gribēja nodot naudu Kihelbekeram, taču viņam to aizliedza. Tad viņš, Puškina kungs, kliedza un, draudot man, teica, ka, atgriezies S-Pēterburgā, viņš paziņos viņa majestātei imperatoram par to, ka neļāva atvadīties no drauga un iedot ceļam naudu. Taču noziedznieks Kihelbekers man pateica, ka tas ir tas Puškins, kurš sacer.” Tā bija pēdējā draugu tikšanās.
Dinaburgas gūsteknis vēstulē Puškinam un Gribojedovam 1828.g. 10.jūlijā rakstīja: “Tikšanās ar tevi, Puškin, nekad neaizmirsīšu.” Citā vēstulē Puškinam, kura uzrakstīta 1830.g. 20.oktobrī, Kihelbekers vēlreiz atceras šo tikšanos: “Vai tu atceries mūsu romantisko tikšanos? Manu bārdu? Frīza šineli? Lāčādas cepuri? Kā tu pēc septiņarpus gadiem mani varēji vēl pazīt tādā apģērbā? To es gan nesaprotu!”
Kihelbekers sūtīja vēstules Puškinam slepeni, ar uzticamu draugu palīdzību. Jau ieslodzījuma sākumā Kihelbekers riskēja, ar visiem pieejamajiem līdzekļiem viņš meklēja sakarus ar ārpasauli par spīti stingrajam režīmam. Bija dažādas iespējas. Daugavpils cietoksnī dienēja divīzijas komandieris ģenerālmajors Jegors Krištofovičs – Smoļenskas muižnieku Krištofoviču radinieks, ar kuru Kihelbekera ģimenei bija draudzīgas attiecības. Kihelbekera radinieki lūdza Dinaburgas ģenerāli pēc iespējas atvieglot gūstekņa likteni.
Dinaburgā sākumā viņam nedeva ne grāmatas, ne spalvu, ne tinti. Taču jau 1827.g. beigās vai 1828.g. sākumā, pateicoties Jegora Krištofoviča lūgumam, viņam oficiāli atļāva lasīt un rakstīt. Ģenerālis piegādāja viņam grāmatas, panāca to, ka Kihelbekers varēja pastaigāties pa laukumu, “vispār mīkstināja lēmumu attiecībā uz ieslodzīto” un pat nokārtoja viņam tikšanos ar māti savā dzīvoklī.
Grūtāk bija dabūt tiesības uz saraksti. Tajā pašā 1828.g. saraksti atļāva, taču tikai ar tuvākajiem radiniekiem – māti un māsām.
Ar grūtībām iegūtās tiesības uz saraksti Kihelbekeru neapmierināja, un viņš centās dažādos veidos sazināties ar literārajiem draugiem. No vienas puses, viņš to varēja izdarīt ar savu radinieku palīdzību, nododot rīkojumus Puškinam un Delvigam. No otras puses, viņš rīkojās nelegāli.
Vienam no Kihelbekera mēģinājumiem nelegāli sazināties ar ārpasauli bija diezgan nopietnas sekas. Viņa kameras kaimiņš Dinaburgas cietoksnī bija kņazs S.Oboļenskis – atvaļinātais huzāru štābrotmistrs. 1828.g. aprīlī viņu kā ierindas kareivi aizsūtīja uz Kaukāzu, ar viņa palīdzību Kihelbekers centās nosūtīt vēstuli A.Gribojedovam. Ceļā Oboļenskim veica kratīšanu, pie viņa atrada dažas šifrētas zīmītes un vēstuli, kura bija adresēta nezināmai personai.
Kihelbekera vēstule tika saglabāta arhīvā: “Es ilgi šaubījos,vai rakstīt tev. Taču varbūt man vairs nebūs citas iespējas paziņot tev, ka es vēl esmu dzīvs, ka mīlu tevi kā agrāk: vai tu nebiji mans labākais draugs?… Gribu ticēt cilvēcei, nešaubos, ka tu esi tāds pats kā agrāk, ka mana vēstule būs tev patīkams pārsteigums: atbildi es negaidu – kāpēc? Lūdzu tevi, mans draugs, būt, ja vari, noderīgs vēstules devējam: viņš bija tava B. uzticams, labs biedrs.”
Viņa imperatora majestātes III nodaļa veica kratīšanu un nonāca pie secinājuma, ka vēstuli, kura tika atrasta , ir uzrakstījis valsts noziedznieks Vilhelms Kihelbekers, kurš atrodas Dinaburgas cietoksnī. Nopratinātais Kihelbekers atzinās, ka vēstule ir rakstīta A.Gribojedovam. Pēc cara rīkojuma no 1829.g. februāra tiesības uz saraksti tika atņemtas, taču jau no 5.augusta Kihelbekeram atļāva laiku pa laikam sarakstīties ar māti. 1829.g. 20.augusta vēstulē, kuru Kihelbekers saņēma no mājām, viņš uzzina, ka A.Gribojedovu nogalināja 1829.g. 30.janvārī, t.i., viņa vēstule bija uzrakstīta mirušam cilvēkam. Pēc šīs ziņas Kihelbekers bija tuvu izmisumam.
Neskatoties uz to visu, viņš turpināja slepeni sarakstīties ar draugiem. Viņam palīdzēja daži cilvēki, kuri dzīvoja Dinaburgā un kuriem bija iespēja sazināties ar gūstekni. Pamatojoties uz atrastajām vēstulēm, var pieņemt, ka tie bija Pjotrs Manaseins un Aleksandrs Šiškovs. Tā, piemēram, savu vēstuli Puškinam 1830.g. 20.oktobrī Kihelbekers beidz ar vārdiem: “Neiesaku Tev šīs vēstules iesniedzēju, esmu pārliecināts, ka Tu viņu iemīlēsi arī par draudzību, ko viņš man izrādīja, būdams Dinaburgā…”
Citā, nelegāli nosūtītā vēstulē A.Delvigam 1830.g. 18.novembrī Kihelbekers rakstīja: “Raksti uz Manaseina vārda, taču nepiemini ne manu vārdu, ne uzvārdu. Vēstules iesniedzējs nogādās man vēstuli ne tik ātri, taču droši.”
Ir zināmi vēl daži cilvēki, ar kuriem Kihelbekers uzturēja sakarus: F.Skržadļevskis, A.Ripinskis. Ir pieņēmums, ka viņi bija Dinaburgas garnizona virsnieki, poļi.
Kihelbekera radošā darbība ieslodzījumā veidojās ļoti intensīvi: viņš sacerēja ne tikai liriskus dzejoļus, bet pievērsās arī episkajam un dramatiskajam žanram, kā arī vērienīgu literāru darbu tulkošanai.
Pirmais lielākais literārais darbs, pie kā Kihelbekers strādāja Dinaburgas cietoksnī, bija Šekspīra “Makbeta” pirmo trīs cēlienu tulkojums. Šo traģēdiju viņš gribēja iztulkot vēl 20.gadu sākumā, taču savu nodomu īstenoja tikai 1828.g. Tulkojumu nosūtīja A.Delvigam, kurš sāka gādāt par tā izdošanu. Tālāk sekoja traģēdijas “Ričards III” un poēmas “Dāvids” tulkojums.
Vēstulē māsai Justīnei Karlovnai 1829.g. 22.septembrī Kihelbekers rakstīja: “Piecās nedēļās es beidzu “Ričardu III”; vairs neatceros, ka būtu tik viegli strādāt…” Pēc tam viņš iztulkoja arī “Henrika IV” 2 daļas, “Ričardu III” un “Venēcijas tirgotāja” pirmo cēlienu. Poēmu “Dāvids” viņš pabeidza 1829.g. 13.decembrī, un tas bija viens no ievērojamākajiem V.Kihelbekera darbiem.
Dinaburgas cietoksnī, trimdā Kihelbekers strādāja pie romantiskās drāmas “Ižorskis”. Kihelbekers aizsūtīja A.Delvigam “Ižorska” pirmo daļu 1830.g. 18.novembrī, taču jau pirms tam pie Delviga nonāca šīs dramatiskās poēmas fragmenti. Delvigs anonīmi publicēja 3 ainas no “Ižorska” paša sastādītajā almanahā “Sniegpulkstenīte” par 1829.g. Abas “Ižorska” daļas (1829, 1835) tika publicētas ar Puškina palīdzību 1835.g.
V.Kihelbekera dzīve Dinaburgas cietoksnī noritētu mierīgi, ja vien to neapmeklētu cars, kurš bieži brauca uz cietoksni. Vēstnesis šīm drūmajām dienām bija tas fakts, ka Kihelbekeram noskuva pieri un viņu iejūdza ķerrā ar kapli rokās. Taču neskatoties uz to, gūsteknis turpināja nodarboties ar literatūru un valodām.
1831.g. pavasarī Kihelbekera dzīvē notika nopietnas pārmaiņas. Sakarā ar poļu sacelšanos 1831.g. 10.aprīlī Dinaburgas komendants saņēma pavēli “par valsts noziedznieka Kihelbekera, kurš atradās arestantu rotā, nosūtīšanu ar uzticamiem virsniekiem ļoti stingrā kontrolē caur Rīgu uz Rēveli.” Šajā periodā Kihelbekers slimoja, taču, neraugoties uz viņa slimību, 15.aprīlī viņš tika pārvests uz Rēveli.
Aizbraukšanas priekšvakarā no Dinaburgas, 1831.g. 14.aprīlī, viņš rakstīja mātei: “Es jums uzrakstīšu tikai dažus vārdus ne tāpēc, ka man nav laika, bet tāpēc ka mani ir pārņēmušas jūtas: es pametu Dinaburgu, mani pārvedīs uz Rēveli … Dinaburgu es pametu ar skumjām, lai arī tas bija mans cietums, es te atrados gandrīz 4 gadus, un jebkura pārmaiņa biedē mani vairāk nekā priecīgas cerības.”
Jaunajā vietā Kihelbekers tiešām atradās smagākos apstākļos nekā Dinaburgā: tur nebija cilvēku, kas simpatizētu viņam, un visi nelegālo sakaru ceļi ar ārpasauli bija nogriezti.
Kihelbekera – dzejnieka, kritiķa, publicista – traģiskais liktenis bija cieši saistīts ar dekabristiem. Kihelbekers bija viens no dekabristu dedzīgākajiem piekritējiem vēl ilgi pirms iestāšanās Ziemeļu biedrībā. Par to viņš samaksāja ar 20 trimdā un cietokšņos pavadītajiem gadiem, aklumu, pāragru bada nāvi.
Līdz pēdējai dienai Kihelbekers palika uzticīgs brīvības ideāliem, par to liecina viss viņa literārais mantojums.