Nikolajs Stepanovičs Gumiļovs
1886-1912
krievu dzejnieks

N.Gumiļovs piedzimis jūras cietoksnī Kronštatē, flotes ārsta ģimenē. Tēvs drīzumā atstāj dienestu, un ģimene pārbrauc uz mūzu pilsētu - Carskoje Selo. Uz pilsētu, kurā pat gaiss šķiet piesātināts ar dzeju. Kādu laiku Gumiļovi dzīvoja Kaukāzā – Tiflisā. Šeit arī radās jaunā dzejnieka pirmā publikācija. 1903.g. ģimene atgriezās Carskoje Selo un Nikolajs iestājās ģimnāzijas 7. klasē. Tai pašā laikā viņš iepazīstās ar ģimnāzisti Annu Gorenko- kara jūrnieka meitu, kura vēlāk kļūst par Gumiļova sievu. Visa pasaule viņu pazīst kā Annu Ahmatovu. Mācījās Gumiļovs slikti, acīmredzot, biežo pārbraucienu rezultātā. Ģimnāzijas kursu viņš pabeidza divdesmit gadu vecumā. Tomēr tas netraucēja viņam noklausīties lekcijas Sorbonnā un vēlāk iestāties Pēterburgas Universitātē.
1910.g. N.Gumiļovs kļuva par vienu no vadošajiem akmeisma pārstāvjiem ar viņa dzejai raksturīgo “stiprā cilvēka”- karavīra un dzejnieka - apoloģiju, dekoratīvismu, poētiskās valodas izsmalcinātību.
1914.g., sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš labprātīgi devās uz fronti un piedalījās kara darbībā, tai skaitā, arī Dvinskas tuvumā. Par drošsirdību bija apbalvots ar diviem karavīru Georgiem un paaugstināts par virsnieku.
Пуля, им отлитая, просвищет
Над седою вспененной Двиной,
Пуля, им отлитая, отыщет
Грудь мою, онa пришла за мной.
(N.Gumiļovs)

Pabeidza dienestu Parīzē, krievu ekspedīcijas karaspēka korpusā un atgriezās Krievijā jau pēc revolūcijas – 1918.g. Sāka strādāt izdevniecība “Vsemirnaja ļiteratura”, rakstīja dzeju, tulkoja. Dzīves laikā iznākuši dzejas krājumi “Романтические цветы” (1908) (“Romantiskie ziedi”), “Костер”(1918) (“Ugunskurs”), “Огненный столп”(1921) (“Uguns stabs”).
Tālākais viņa liktenis veidojas traģiski. N.Gumiļovu nošāva kā kontrrevolucionārās sazvērestības pret padomju varu dalībnieku. 1991.g. N.Gumiļova lieta tika izbeigta sakarā ar nozieguma sastāva neesamību.