Pils 13.gs.

Dinaburgas pils atradās tādā apdraudētā stāvoklī attiecībā pret Polockas un Lietuvas kņazistēm, ka krievu un lietuviešu karaspēki vairākkārt centās to sagraut. Pirmā kauja pie pils sienām notika 1277.g., kad lietuviešu kņazs Troidens veselu mēnesi nesekmīgi centās iekarot ordeņa pili, pils noturējās.
XIV - XV gs. Dinaburgas pilij vairākkārt uzbruka lietuviešu un krievu kņazi, pils tika izpostīta un no jauna uzcelta, tāpēc ka tai bija svarīga stratēģiska nozīme. Livonijas ordenis nežēloja līdzekļus pils nostiprināšanai. 1347.g. ordeņa maģistrs Gosvins Geriks nostiprināja to ar četriem torņiem.
XV gs. sākumā Dinaburgas komturs kļuva par vienu no svarīgākajām vācu ordeņa uzticības personām. Šajā periodā, izmantojot Dinaburgas pils garnizonu, Livonijas ordenis daudzas reizes uzbruka krievu zemēm, apdraudot Pleskavu un Novgorodu. Taču pēc to pievienošanas Maskavas kņazistei Maskavas kņazs Ivans III, lai nodrošinātu rietumu robežas, uzsāka karagājienu pret Livoniju. XV gs. beigās Livonija zaudēja savu varenību, piedzīvoja pagrimumu.
1481.g. 20 tūkstošu lielais Ivana Š. karaspēks uz neilgu laiku iekaroja Dinaburgas pili. Pēc noslēgtā miera līguma starp Ivanu Š. un ordeņa maģistru Valteru fon Pletenbergu nosacījumiem visas iekarotās teritorijas tika atdotas atpakaļ Livonijai, kurai 50 gadu laikā vajadzēja maksāt meslus Maskavas kņazistei. Šis līgums paildzināja Livonijas eksistenci par vairāk nekā pusgadsimtu. Tikai Livonijas karš (1558-1582) beidzot iznīcināja novājējušo valsti.
XVI gs. 2.pusē Livonija vairs nespēja atvairīt krievu karaspēka uzbrukumu un pēc palīdzības griezās pie Polijas. 1559.g. kopā ar citiem cietokšņiem Dinaburgas pili ieķīlāja Polijas karalim Sigizmundam II Augustam. 1561.g. Livonijas ordenis beidza pastāvēt. Divus gadsimtus (1561-1772) Latgale kļuva par poļu provinci - Inflantiju. No 1566.g. Dinaburga kļuva par Inflantijas vojevodistes administratīvo centru.
1577.g. 11.augustā Ivana Bargā karaspēks iekaroja pili. Ilgajā Livonijas kara laikā Dinaburgas pils un tirdzniecības rindas tika sagrautas. Līdz šim laikam pils noturējās 300 gadu un zaudēja savu militāro nozīmi.

Ivana Bargā karaspēks pie Dinaburgas pils sienām 1577.g.

Taču šīs teritorijas, kura atradās Daugavas vidējā posmā un kur sadūrās Krievijas un Polijas intereses, stratēgiskā nozīme kļuva diezgan svarīga. Ivans Bargais uzceļ jaunu jaunu cietoksni 19 km lejup pa Daugavu no vecās pils, kur tagad atrodas Daugavpils. Celtniecību turpināja poļi, jo 1582.g. janvārī tika noslēgts līgums starp Poliju un Krieviju, un visa Latgales teritorija, t. sk. jaunais cietoksnis, tika iekļauta Polijas sastāvā.

Ivana Bargā cietoksņa skats.

1582.g. poļu karalis Stefans Batorijs piešķīra Dinaburgai Magdeburgas tiesības. Tas bija svarīgs juridisks akts, kas atzina par likumīgu pilsētas eksistenci pie nocietinājuma. Pilsētas lietas pārvaldīja maģistrāts.

Karalis S.Batorijs.

XVII gs. Dinaburga kļuva par svarīgu tirdzniecības un muitas punktu. Šajā laikā par Baltijas zemēm cīnījās Polija, Krievija un Zviedrija. Jaunais Dinaburgas cietoksnis un pilsēta ne reizi vien piedzīvoja ienaidnieka uzbrukumus: 1600.g. un 1655.g. to iekaroja zviedri. .

Pilsētas plāns 1655.g.

1656.g. jūnijā krievu cars Aleksejs Mihailovičs ar karaspēku uzbrūk Dinaburgas cietoksnim un padzen zviedrus.

Aleksejs Mihailovičs.

Iekaroto pilsētu nosauca par Borisogļebsku, un tā atradās Krievijas sastāvā 11 gadu. 1667.g. pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas pilsētu atdeva atpakaļ Polijai un tās sastāvā atradās līdz 1772.g. ar agrāko nosaukumu Dinaburga. 1677.g. Dinaburga kļūst par Inflantijas vojevodistes administratīvo centru un bīskapa rezidenci.
Jaunus pārbaudījumus pilsētai atnesa XVIII gs. sākums, Ziemeļu karš (1700 - 1721) kļuva par pēdējo fāzi Baltijas jautājuma risināšanā, izdarot nozīmīgas izmaiņas Baltijas politiskajā kartē.Karš sākās 1700.g. februārī ar neveiksmīgu Krievijas sabiedroto sakšu karaspēka uzbrukumu Rīgai. Dinaburgā šajā laikā ziemoja sakšu karaspēks. Karš noveda vietējos iedzīvotājus pie šausmīga posta un grimšanas nabadzībā, kā arī pie slimību un epidēmiju izplatīšanos. 1710.g. Latgales teritorijā plosījās mēris, pilsēta no tā ļoti cieta. Gandrīz viss Dinaburgas garnizons izmira, cietoksmis bija atbruņots, lielgabalus izveda uz Vilņu. No šī laika cietoksnis un pilsēta panīkst.
XVIII gs. Polijā turpinās valsts iekšējais sadalīšanās process, kas sākās XVII gs. vidū. Asas nesamierināmās šķiru pretrunas tuvināja valsti kraham. Prūsija un Austrija vairākkārt ierosināja jautājumu par tā saukto Polijas mantojuma sadalīšanu. Pārrunas turpinājās no 1769.g. līdz 1772.g. un beidzās ar 3 lielvalstu - Prūsijas, Austrijas, Krievijas - līgumu. Saskaņā ar šo līgumu Krievijai tika Latgale, Mstislavas, Polockas, Vitebskas vojevodistes.
1722.g. pēc pirmās Polijas sadalīšanas Dinaburgu pievienoja Krievijai un tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu, bet no 1802.g. - Vitebskas guberņas.
1781.g. 21.septembrī Dinaburga ieguva jaunu ģerboni, kas bija līdz 1917.g.

1781.g. Ģerbonis

Lielas izmaiņas pilsētas dzīvē ienesa jaunā Dinaburgas cietokšņa celtniecība, kas sākās 1810.g. sakarā ar Napoleona uzbrukuma draudiem. Kara sākumā 1812.g. celtniecības darbi vēl nebija pabeigti, taču cietoksnim bija svarīga loma Krievijas ziemeļaustrumu robežu aizsardzībā. Pēc kara cietokšņa celtniecība turpinājās, 1833.g. maijā notika tā svinīga iesvētīšana, taču ēku un nostiprinājumu celtniecība turpinājas līdz 1878.g.
XIX gs. vidū līdz ar dzelzceļa būvniecību Krievijā Dinaburga kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Cauri pilsētai gāja tādas svarīgas maģistrāles kā Pēterburga - Varšava, Rīga - Orla. Dzelzceļa būvniecība veicināja pilsētas ekonomisko attīstību .

Stacijas skats


Atklātne ar pilsēta skatu XIX - XX gs.

1893.g. pēc imperatora Aleksandra III pavēles Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku.
XIX un XX gs. mijā Dvinska kļūst par lielāko Ziemeļrietumu apgabala rūpniecības un kultūras centru. 1913.g. pilsētā dzīvoja 112 848 cilvēki, tas ir vairāk nekā Minskā.

Atklātnes ar pilsētas skatu XIX - XX gs.


Atklātnes ar pilsētas skatu XIX - XX gs.


Atklātnes ar pilsētas skatu XIX - XX gs.


Atklātnes ar pilsētas skatu XIX - XX gs.

Pirmā pasaules kara gados Dvinska kļuva par piefrontes pilsētu, šeit atradās 5.Krievu armijas stābs. Pilsēta ļoti cieta kara laikā, iedzīvotāju skaits krasi samazinājās, daudzi rūpniecības uzņēmumi tika izvesti uz Krievijas vidieni. 1918.g. No februāra līdz decembrim Dvinskā atradās vācieši, pēc tam pilsētu ieņēma boļševiki.
1920.g. 3.janvārī ar kopīgiem Latvijas, Lietuvas un Polijas spēkiem pilsētu atbrīvoja no boļševikiem, un to nosauca par Daugavpili.
Neatkarības gados pilsētas ekonomika tika atjaunota, attīstījās izglītība un kultūra. 30. gadu vidū tiek uzcelta monumentāla celtne - Vienības nams, kā arī Vienības tilts .

Pilsētas ģerbonis.

1940.g. jūnijā Latvijas Republiku iekļāva PSRS sastāvā, bet 1941.g. Padomju okupāciju nomainīja hitleriskā. Cietokšņa ēkās vācieši ierīkoja ebreju geto un nometni krievu karagūstekņiem Štālāg - 340. Kara gados pilsētas teritorijā tika iznīcināti vairāk nekā 125 tūkstoši cilvēku.
Otrā pasaules kara periodā pilsētā tika izpostītas vairāk par 70% ēku. 1944.g. 27.jūlijā Daugavpilī iegāja Sarkanās Armijas daļas.

Izpostītās pilsētas skats

Pēckara gados ātros tempos tika atjaunota pilsētas ekonomika un kultūra.Tika uzcelti jauni uzņēmumi, mācību un kultūras iestādes, izveidojās jauni pilsētas mikrorajoni.

Mikrorajonu, ielu skati


Mikrorajonu, ielu skati


Mikrorajonu, ielu skati

1991.g. tika atjaunota neatkarīgā Latvijas Republika, pilsētas attīstība turpinājās jaunos apstākļos. Daugavpils ir Austrumlatvijas kultūras un izglītības centrs. To sauc par Eiropas sadraudzības minimodeli, jo vēsturiski Daugavpils ir izveidojusies kā multinacionāla pilsēta. Daudznacionālā kultūra atspoguļojas arhitektūrā, mākslā, sadzīves tradīcijās. Tagad (2003.g.) pilsētā dzīvo 112 132 iedzīvotāji: latvieši - 16,37%, krievi - 54,97%, poļi - 14,99%, baltkrievi - 8,6%, citi - 6,02% .

Pilsētas skats.


Jaunās celtnes.


Tirdzniecības centrs.