Musa Džalils (īstajā uzvārdā Džalilovs)
1906-1944
tatāru dzejnieks, Padomju Savienības Varonis.

Līdz kara sākumam bija dzejnieks un žurnālists, jau tolaik pazīstams ar vairākiem saviem dzejoļu krājumiem, kopā ar komponistu Nazibu Žiganovu radīto operu “Altinčeč”, pēc labākajām folkloras tradīcijām sarakstīto poēmu “Письменосец”. Sākoties karam, brīvprātīgi dodas uz fronti, pie Volhovas nokļūst gūstā, kad viņa mašīnai trāpa bumba.
1942.g. no 2.septembra līdz 15. oktobrim koncentrācijas nometnes “Štālaga-340” gūsteknis. Drausmīgajos apstākļos ne tikai turpina rakstīt dzeju un morāli atbalstīt tos, kuri zaudējuši cerību.
Pirms aizbraukšanas no Daugavpils atdod bloknotu ar dzejoļiem draugam G.Hafizovam, kuram izdodas no tā saglabāt tikai trīs lapas, pārējās krāsnī sadedzināja fašisti. Viens no izglābtajiem “Štālagā 340” uzrakstītajiem dzejoļiem -
“За оградой из колючей проволоки”:
Бараков цепи и песок сыпучий
Колючкой огорожены кругом ...
Чужое солнце всходит над холмами,
Но почему нахмурилось оно?
Не греет, не ласкает нас лучами
Безжизненное бледное пятно ...

Cits dzejolis bija veltīts upei Daugavai (Dvinai):

Двина, Двина!
О если б только вспять
Твое теченье гордое погнать,-
Ты принесла б на Родину мою
Меня и песнь свободную мою.

1942.g. 15.oktobrī dzejnieku nogādāja Rīgā, pēc tam Kauņā un tālāk cauri Polijai uz Vāciju, kur viņš atradās gūstā Spandauvā, Moabitas un Pletcenzes cietumos.
Vadīja pagrīdes darbu ar ieslodzītajiem, organizēja bēgšanas, turpināja rakstīt dzeju. 1944.g. 14. augustā giljotinēts Berlīnes cietumā Pletcenzē. Pēc nāves piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums, bet par dzejoļu krājumu “No Moabitas burtnīcas” - Ļeņina prēmija. Viņa dzeja no ieslodzījuma mūriem skan kā himna dzīvei un brīvībai.
1975.g. uz Daugavpils cietokšņa barjeras vārtiem atklāta memoriālā plāksne, veltīta Musam Džalilam, ar citātu no viņa dzejoļa:
“Песни всегда посвящал я отчизне
Ныне отчизне я жизнь отдаю”